kreas.1w.lv

Savāds klusums ieskāva tumšo, šauro telpu, kur sēdēja viņš un ausījās..
Kaut kur tālumā, uz ielas, bija dzirdami auto rūcošie trokšņi un nagliņu
papēžu klaudzēšana pret asfaltu. Citur mazi kranči sarunājās
vaukšķēšanas tracinošajā valodā. Vēl kaut kur tālumā bija saklausāmas
veca bezpajumtnieka mokošās kāsēšanas derdzošie krekšķi. Un tad viņš
saklausīja to, pēc kā netīši bija ausījies - rūcošais sabiedriskā
transporta troksnis ar spalgu bremžu čīgoņu apstājās pavisam netālu,
...

Ancis, iedams uz mežu cirst, ierauga zaķi izgūlušos apakš eglītes. Tas pats pie sevis sāk domāt un spriest:
"Kad es šo zaķi noķeršu un pārdošu, tad par to dabūšu piecus rubļus. Par tiem nopirkšu cukurūdeni un vistu, kas man olas dēs un operēs cāļus. Tos es atkal pārdošu un nopirkšu vēl cukurūdeni. Par pārejo, nopirkšu muižu. Tad es - Ancis, par sievu ņemšu Gaļinu un savu pirmo dēlu arī dzirdīšu ar cukurūdeni un saukšu šamo par Anci. Tēva dēls takš. Likšu rijā, lai slinkās meitas per. Kad iešu garām, ar pīpi zobos un visā tajā noraudzīšos, tik uzsaukšu dēlam - stiprāk tak, stiprāk. Pēc tam, kādu slinko vēl likšu nosūtīt tēvam atrādīt. Uj, kā Tēvs sodīs, uj. "
...

Gāja mēnesis pēc mēneša gar viņa acīm, taču Žeņas jumts bija tik pat caurs kā pirms gada. Viņš naktīs mēdz pierausties sēdus, jo uz viņa ļenganā vēdera pilēja skābais lietus.

Kādu dienu Žeņa kaut kur gāja – varbūt uz staciju, varbūt pēc ābelēm, varbūt gaidīt pavasari, taču gāja. Pēdīgi viņš nonāca velna mājā, bet , lai cik tizli tas arī neziklausītos, velna paša mājā nebija, tikai viņa sieva. Žeņa jau nebij nekāds muļķis, piesējis vella mātīti sev uz muguras, stiepa projām.  Vella vecene maķenīt spirninājās, sūdainajām galošām slīdot gar Žeņas acēm, taču pāris veiklām kustībām, bābietis maisā iekšā un prom viņi bija.
...

Vot i , žil bil viens ahujennais hokejists. Da labi, cik nu tur afigennijs, bet nu kapāja un mazgadīgos urļikus arī mācīja. Kaļambas gan jau arī sūca, tik sīki gan nezinu, bet dvēselē čalis nemaz nemīlēja hokeju, viņš bija botāniķis. Nu no matu galiņiem līdz saknītēm, ka tev saku.
Nu ta vienu dienu, aizhujārijis  no hokeja trenniņa, čalis iespruka na haļavu botāniskajā dārzā. Tur šis izvalkājās cauru dienu, līdz sausā rīkle laika smagi elst, iezīmēja bez maz vai visus kokus, līdz pamanīja tropu mājā zajebiso katusu ar ugunīgi sarkanu ziedu. Liekās, tā bija mīla no pirmās radzenes uzmetiena. Nu ta čalis, kaktusu iebāzis azotē, bezspēkā streipuļoja mājup. Uzmeta kaktusu uz palodzes un nosauca par Sintiju. Da nezinu kapēc, laikam smuks vārds, a huj viņu zin.
...

Bija tāds gadījums. Ja precizē laiku, tad pavasarī, kad upē ūdens līdz lūpai, bet gar krastu vēl šmokstēdams, kūst sniegs. Vesela brandža jauniešu iestūma savus gumijas pūšļus straujajā un bangojojošā Amatā, knapi turoties uz savām kājām, jo laikam traki labi ieķēruši, un piedzīvojumi varēja sākties.
Upes ūdens plūda pa upes sasmakušo kanālu, kas sastāvēja no gultnes un diviem krastiem. Labais krasts atradās labajā pusē, bet kreisais - saprotams, ka kreisajā. Nu bet kreisajam krastam, par spīti novietojumam, nebija ne vainas. Tā nu pūšļos sasēdušies, visi baigā tempā rāvējās pa upi. Ko ta raus tik pa upi, paņem, ieplaucē šahtā grādīgo. Kā špricē rijamcaurumā, tā pudža, kā gadījās, kā ne , bet gadījās pret akmeni un rozīte gribot negribot sanāca. Tā kā grādīgais jau bij paspējis uzdot čadu pa iekšējo asinsrites sistēmu, laivā sēdētāji, galīgā mamutā atrubījās un roka, kas turēja rozīti, sagrieza pūsli lupatās.
...