Savāds klusums ieskāva tumšo, šauro telpu, kur sēdēja viņš un ausījās..
Kaut kur tālumā, uz ielas, bija dzirdami auto rūcošie trokšņi un nagliņu
papēžu klaudzēšana pret asfaltu. Citur mazi kranči sarunājās
vaukšķēšanas tracinošajā valodā. Vēl kaut kur tālumā bija saklausāmas
veca bezpajumtnieka mokošās kāsēšanas derdzošie krekšķi. Un tad viņš
saklausīja to, pēc kā netīši bija ausījies - rūcošais sabiedriskā
transporta troksnis ar spalgu bremžu čīgoņu apstājās pavisam netālu,
lielu troksni izlaižot gaisu. Noklabēja papēži, un straujiem soļiem tie
tuvojās dzīvoklim, kurā atradās sabijies vīrietis - tā bija viņa. Kešs,
cieši piespiedis melno, īsspalvaino radījumu, ko sauc par suni, pie
krūtīm un gaidīja brīdi, kad viņa būs klāt - pati Nataška.
- Lien ārā smirdīgais lops! - Ar tādu tekstu Nataška iespērās skapī, kurā Kešam patika sēdēt.
Viņš neko neatbildēja, tikai trīcēdams atbrīvoja no dzelžainā tvēriena
mazo melni, kas zobiem klaudzot, glābiņu meklēdams, paspruka zem gultas.
- Ko tu viņam nodarīji, pazemīgais lops? - Nataška gailēja no dusmām
sarkana kā sakarsēta pincete.
- Kaulainā, lūdzu, aizver durvis. - Tas bija vienīgas, ko Kešs varēja
pateikt.
- Par skapja izmantošanu būs jāmaksā īre. Ap pusnakti atnākšu tai pakaļ. - Nataška aizcirta durvis un viņš palika tumsā, kur jutās vislabāk. Asaras bira pašas, neviens tās speciāli nesauca.
Pienāca nakts, bet Keš jau atšķirību tāpat nemanīja. Ne ātrāk par pusnakti viņa bija klāt -
ugunīgu matu ērkuli, melnu ķiteli un Keša samaitātā iztēle piezīmēja arī
izkapti. Tāda viņam Kaulainā patika - nāvīgi laba.
