Mazais sēdēja savā piesmakušajā istabā un zēlēja gumiju. Viņam kārtējo nakti nenāca miegs. Varbūt viņam bija par grūtu elpot, varbūt prusaki pāāk skaļi knibināja viņa paiku?Bet varbūt viņam vienkārši bija piečurāta gulta?
Mazajam bija slinkums rast atbildi uz šo vienkārš sarežģīto jautājumu un ilgi nedomādams, mazais izlīda pa logu. Nokritis no otrā stāva, viņš tumsā taustījās kā aklais, līdz uzgāja skrituļdēli. Paķēris to savās treknajās roķelēs, viņš sāka vālēt. Brauca pa trepēm, slīdēja pa margām, mētāja visādus trikus, līdz atcerējās, ka nekad iepriekš nav braucis ar skrituļdēli un neprot to darīt, nojājās uz mūļa.
Pēc 2 stundu garas atslēgšanās, Mazais pamodās grāvī, kur gulēja vēl kāds. Pēc izskata spriežot, laikam kāds, ko Mazais pa ceļam nonesis.
Pēc gara mājupceļa ar sāpošiem locekļiem, Mazias nāca pie secinājuma - Labāk gulēt piečurātā gultā, nekā pa nakti dauzīties apkārt. Tā nu viņš lēnā solītī aizlīda līdz mājām un ētri iekārtojies, aizsnaudās mitrajos paladziņos.
Raksta autors Elīna Plūme
