Leģenda vēsta, ka aiz treidaviņām jūrām un sešdeviņiem kalniem, caur drūmiem lietus mākoņiem un bargiem ziemeļvējiem slējās skumja un vientuļa Akmens pils, kurā dzīvoja neviens cits, kā bezspalvains pūķis Igors, ar kļičku – Pigors. Kur gadījies, kur ne, pūķim bija ne vairāk kā trīs galvas, taču -nevienas spalvas, par ko viņš allažiņ sūksējās.
Tā kā pūķim Akmens pilī pašam metās aukstums virsū, viņš jau ilgi bija sapņojis par garu, skaistu un spīdīgu spalvu. Ļaudis trina mēles, ka karaļvalsts otrā pusē esot brīnumlīdzeklis labs, kas audzē spalvu - mīkstu un garu. Tā kā pūķis lāgā nesaprata uz kuru pusi vējš pūšs un kā pareizi jāloka spārni, lai varētu lidot, viņam bija grūti tikt uz to pusi, kur brīnumzālītes esot. Tas jau, paļubomu , nebija vienīgais šķērslis – izrādās, visiem metoties traki bail, ieraugot šo trīsgalvu radījumu, turklāt vēl – bez spalvas. ... |
Komentāri (1) | 2013-03-12 23:39 | Skatīts: 8811x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Bija uznācis neprātīgs sviestmaižu bums - vienu pēc otras ļurkāju iekšā un pēkšņi attapos, ka esmu iebraucis tēva mīļākajā kaņepju sviestā! Nu būs šmuce, jo to tak viņš no Polijas bija vedis un te pat mūszemē tādu smeķi dabūt nevar. Variantu nebija - kaut kas bija jādara lietas labā, teikt taču nevarēja, citādi trīs dienas staigātu sārtām ausīm. Pēc tik labas maltītes putra, kas vienmēr galvā vārījās, bija pārvērtusies par funkcionālubioloģiskuskārienjūtīgu mehānismu, kas ātri vien nonāca pie dažnedažādākajiem secinājumiem, kā novērst radušās komplikācijas, neizraisot domstarpības starp sevi un vecākas paaudzes procesoru - tēvu! ... |
Komentāri (0) | 2012-07-28 03:12 | Skatīts: 7881x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Bija tā, ka Krusttēvam vienu skaistu, saulainu dienu vienam pašam palika garlaicīgi. Viņš piekurbulēja naktstauriņu un neatvadoties no saviem mīļajiem aizštepselēja uz lauku pusi, kur rapsis dzen veselīgi dzeltenos ziedus uz saules pusi un tur kur zirga pakavi saceļ uz ceļa nogūlušos putekļus. Jā, Krusttēvs bija ceļā uz savu lauku rezidenci "Anniņas". Te kādu dienu gar "Anniņām" slāja kāds stalts stāvs. Vispār, varēja būt pazīstams. Redz, viņam laukos dzīvoja čoms vārdā Žozefs - līdzīgs tam kas slāja garām. Krusttēvs ar brili labi neredzēja, bet lika to, jo tas bija stilīgi. Nometis brilli uz noputējušās palodzes, Krusttēvs nu skaidri zināja, ka tas ir vecais labais bibliotekārs Žozefs, kurš nesa padusē veselas trīs grāmatas un vistu. Samiedzot acis ciešāk, Krusttēvs pat varēja sazīmēt vistkopības grāmatas glancētos vākus. Ilgi nefantazēdams Krusttēvs, uzmetis flaneļa kreklu, izskrēja pagalmā saukdams: ... |
Komentāri (0) | 2012-05-31 23:17 | Skatīts: 1955x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
1.Spēlējiet kariņus ar šokolādes krēmu - kurš kuru vairāk nosmērēs. Pēc tam, protams, arī vienam otrs jānomazgā..(lick) 2. Jāzvana svešam vai pazīstamam nummuram un jātēlot dusmīgs mīļākais. Cerams, ka sieva vai vīrs būs blakus. 3. Jāpiezvana viena otra šefam kāda praktikanta vārdā, un jāpasūta di...st. ... |
Komentāri (1) | 2012-03-22 03:53 | Skatīts: 6876x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Zviedzot par Kristera kārtējo neizdevušos joku, Roberts atkal no jauna sajuta dzīvību sevī. Viņam nekad nešķita ka Kristera humors ir pārlieku jēls, kā svaiga cūkgaļiņa papas ledusskapī vai pārlieku sarkastisks kā Kaķīša asā, pipariem garšas kārpiņu vietā, mēlīte, skaidrība pastāvēja tikai šāda - tramvajs visiem viens, lai gan ceļš katram savs. Tā nu šūpodamies tramvaja cietajos sēdekļos viņi ik rītu jautri pavadīja laiku, līdz katrs nonāca savā galamērķī. Divi puiši, viena dāma, kas gan kaitēja šādam salikumam, ņemot vērā to, cik atšķirīgs katrs bija - vainas nebija - Roberts bija kalsns, dzīves lielāko daļu jau nodzīvojis vecpuisis, katru rītu eleganti uzsietu zirgastīti, lai gan laiks nebija taupījis viņa matu spožo un izteikto toni, pārvēršot tos drūmi pelēkus kā svaigi sārtām oglēm dziestot pelnos, viņš nezaudēja savu šarmu. ... |
Komentāri (0) | 2012-02-03 04:27 | Skatīts: 8585x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Acis lipa ciet kā ar medu nosmērētas. Galva turpināja slīdēt arvien zemāk, līdz zods atdūrās pret pašas krūšu muskuļiem. Darbs nebija grūts, tomēr interesantāk tāpat būtu strādāt čilli fabrikā un par 10 santīmiem gabalā, ķert žurkas. Vienīgais prieciņš šķita pīpauze, kad varēja uz 10 min iziet un papūst dūmus kā disenītē, bet tieši šodien notaupot kapeiku, bija sanācis iepērties kaut kādos salmos ar jiftīgu pēcgaršu. Ieļurkājusi pāris dūmus, jaunkundze saprata, ka nebūs aršanas un iespieda tās kādam mazgadīgajam puišelim ķepās - tagad jau visi mazie pīpē, gan jau šitas arī, un ja reiz nāk na haļavu, tad jau daudz nebrāķēs. Sīkais, savilcis pilnus vaigus ar bieziem dūmiem, sākumā sprauslāja, bet beigās prom nevarēja dabūt, turpinot diedelēt pēc vēl vienas paciņas. Sapratusi, ka bezdelis paliek nekaunīgs, viņa ieknieba puncī un lepnā solī devās atpakaļ uz darba vietu. Atgriežoties pie sava darba galda, viņu pārsteidza neviens cits kā resnais, kurš bija iepēries viņas kabinetā un allaž sviedriem noklājies, sauca kopā papusdienot. Šoreiz Augustīns bija izmantojis izdevību kad ir viens un okšķerēja pa jaunkundzes somiņu. Drusku sabesījusies, jaunkundze uzšāva šim pa fašinieku un nikni norājās. Augustīns jau atkal bija meklējis smēķus. Ak, Tu vafeļu tūtiņa ar putukrējumu! Viņam tā nepatika, ka o Daiļā pīpē, tāpēc čiepa tos ārā un pārdeva kolēģiem. ... |
Komentāri (0) | 2012-01-27 02:41 | Skatīts: 4738x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Tas notika tajā aukstajā ziemas dienā, kad ceļā uz apnikušo darbu, vējš riktīgi raustīja sasalušos vaigus aiz epitēliju audiem un krāsoja tos koši sarkanus kā nomizotas bietes.Lai darba garlaicīgajās telpās ar seju nenokristu uz klaviatūras, mēs ar Peli drupinājām iekšā piparkūku cepumus, kas nebija īpaši garšīgi un sitām klaču un vienkārši neko nedarot. Līdz ... no nekurienes iznira Viņš - tāds, bļe, izskatīgs vīrietis. Salds kā Keksiņš ar rozīnēm viņš pienāca pie kolēģa tikai uz sekundi. Es pat lāgā nepaguvu sakruķīt savu dzirdes aparātu un tā arī nesaklausīju ko viņš teica, bet dodoties prom Rozīņu mīkstumiņš pavērās uz mani. Turpinot iet, viņš vēlreiz parāvās atpaļ, uzmetot man aci. Mēģināju to noķert. Tas pilnīgi izsita mani no ierindas. ... |
Komentāri (0) | 2011-12-10 04:28 | Skatīts: 2539x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Nesteidzīgi dzerot rīta kunkuļaino kafiju, un drupinot sausiņus, Vincents emocionāli gatavojās savai īpašākajai dzīves dienai. Sliktais piens nebija spējīgs sagraut viņa drošo garu. Pareģojums tika vēstījis, ka ši vīra dzīvē notiks liela izmaiņa. Kad? - Jūs jautāsiet, nu šodien, 11.11.11!!! - Maģiskais skaitlis solījās ne tikai izvilkt viņu no bezdibenes, kurā viņš atradās jau tik sen, bet arī ievest viņa dzīvē maigu kā floksis, rūpīgu kā māte un sievišķīgu kā orhideju, lielisku būtni. Savā galvā viņš jau bija sadomājies daudz jaukas un jebkādas domas - ka sievišķīgā būtne varētu izrādīties vienkārši sievišķīgs vīrietis vai dzīvnieks, tomēr ticība maģijai turēja viņu uz pareizā ceļa, neļaujot sātaniņam uz pleca sabojāt mirkļa burvību. ... |
Komentāri (0) | 2011-11-12 02:20 | Skatīts: 4185x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Viņa pēdu audi sāka lēnām atmirt, dienām stāvot vienā peļķē, tā notiktu ar jebkuru. Nebija jau tā, ka nesala un stinguma krampji neurbās cauri stīvajiem kauliem, tomēr Džozefs bija nosolījies dot čadu un to arī darīja, pierādīdams Cirslītim, ka nav nekāds mīkstmiesis.... Tajā dienā, pirms peļķes, super labi spīdēja saule un karstums sitās laukā kā atvērts logs vētras laikā. Tur nu viņi bija, Džozefs ar Cirslīti, deva čadu. Cirslītis nekad nebija redzēts laimīgāks, spiedza kā maza meitene, kad Džozefs deva mizā pa S-inieka gāzes pedāli. Likās, pasaulē nav nekā aizraujošāka, līdz kaut kas nosēdināja viņu uz zemes. Vienu nejauku dienu Džozefa sīkā māsa Elēna, nezinādama kā, tāpēc ielīda vāģī pa atslēgas caurumu. Mazā nešpetnā meiča ar divām izpūrušām matu pīnēm. ... |
Komentāri (0) | 2011-08-12 02:04 | Skatīts: 1217x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Elpot kļuva arvien grūtāk, šķita, ka plaušas eksplodēs no pārpūles, tomēr viņa atkal no jauna aizdedzināja nākošo cigareti. Ieslidinādama pirkstus sapiņķerējušos matos, piedūrusi skatienu zemē nobirušajiem pelniem, viņa atkal no jauna atgriezās pagātnes notikumos, kuri izraisīja riebuma un depresijas uzplūdumus. Tas bija vasaras vidus, kad jaunā dāma kopā ar draugiem devās atpūtā pie ezera. Plāns bija pavadīt burvīgu nedēļas nogali ūdens nomierinošajās šūpolēs un, iespējams, satikt savu emociju pozitīvo saviļņotāju. ... |
Komentāri (1) | 2011-08-11 03:26 | Skatīts: 8435x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|