kreas.1w.lv

Dzīvoja reiz ES - konkrēts dusmu pūķis, un kad ES nedusmojās, tad dzīve šķita garklaicīga un iekonservēta. Tā ES vadīja savas dienas, cenšoties nedusmoties, taču prats  kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks, pietrūka asuma dzīvei.
Tā ES katru nakti mocījās pa gultu, domājot - bļe, ko darīt? Nu ko, bļe, ko darī?!!
Kādu dienu ES atkal vilkās uz darbu, nu galīgi sašļucis - kā parasti. Te tramvaja pieturā ES atrada mazu nazīti, laikam urļiki pazaudējuši, nodomāja ES, bet tas viņu nekratīja, prieks par atradumu bija milzīgs. ES jutās, kā atradis kaut ko dvēselei, nu mizojot pa Rīgas ielām, kaitēja visam, kam varēja kaitēt ar mazo nazīti. I krāsu no autiņiem skrāpēja, i Rīgas kokus ar uzrakstiem rotāja. Dienas beigās ES jutās ar sevi tik apmierināts, ka gulēja kā bēbis, īkšķīti mutē. Tā tas turpinājās apmēram nedēļu, bet tas gengsta prieks noplaka, nebija iepriekšējā gandarījuma, iestājās rutīna. Atkal ES naktīs mocījās, pa dienu jutās kā bezmērķa sūds. Jebal, domāja ES, ko lai tagad dara? Kā atgūt asumu? Nebija to dusmu. Tad ES atcerējās, ka no bērnības jau necieš urļikus, bet Rīgā bija tik daudz urļiku. ES acis gandrīz kvēloja priekā. Taču nazītis, gana labs būdams, vairs neapmierināja ES. "Nopietni jāpapildina arsenāls", nodomāja ES un  iegāja būvmateriālu veikalā. Nopirka krāsas flakonu, nu ES kā pa zaļu pļavu priekā vicoja pa Rīgas ielām, izdaiļodams tās ar naidīgiem uzrakstiem, bet naktīs tas devās pretiniekam tieši virsū, iepūsdams krāsu pretekļiem sejā. Neiedomājami labi, nodomāja ES, bēgot no urļikiem.  Bija i dusmas, i naids, i prieki, i adrenalīns  - protams, kamēr nenoķer.
...

Reiz dzīvoja skaista, neatkarīga un pašpārliecināta princese. Mētājot savu zelta bumbu, viņa netīši trāpīja krupim, kas tupēja pie dīķa.  Krupis, sašutis, bez maz vai rupjiem vārdiem sāka zākāties, līdz acīm pavērās princeses daile.
- Mazā, es kādreiz biju izskatīgs princis, bet tad ļauna ragana uzlika man lāstu, pārvēršot par krupi. Tikai viens skūpsts no tevis, daiļā, un es atkal pārvērtīšos par skaisto princi. Tad mēs varēsim apprecēties un pārvākties pe manis uz pili. Dzīvosim kopā ar maniem vecākiem, tu varēsi man gatavot maltītes, mazgāt drēbes, auklēt manus bērnus un justies tiešām laimīga, darot to.
...

Bija laiki, kad dzīvoja kāds mežcirtējs, kuru vārdā neviens nesauca, bet dēvēja par IZē. Nu tā jau čalim nebij ne vainas, tikai tie mati, zobi, kalsnais ķermenīts un kuplās uzacis, bet ko tik ar špakteli neizlabosi. Bet  ne par to ir stāsts.
Viņš augas dienas pavadīja mežā un tik cirta, citreiz kokā, citreiz kulakā, tur jāskatās pēc noskaņojuma. Meža dzīve viņam patika, bet tomēr, kaut kas vienmer pietrūka. Kaut kas silts un sirdij tuvs, bet šoreiz tas nebūs degvīns, kas drošvien bija pirmais, ko jūs iedomājāties. Tā bija sieviete. Nemaz netaisiet tādas acis, kuram gan mežā, vienam, nepietrūktu sieviete.
...