Bija uznācis neprātīgs sviestmaižu bums - vienu pēc otras ļurkāju iekšā un pēkšņi attapos, ka esmu iebraucis tēva mīļākajā kaņepju sviestā! Nu būs šmuce, jo to tak viņš no Polijas bija vedis un te pat mūszemē tādu smeķi dabūt nevar. Variantu nebija - kaut kas bija jādara lietas labā, teikt taču nevarēja, citādi trīs dienas staigātu sārtām ausīm. Pēc tik labas maltītes putra, kas vienmēr galvā vārījās, bija pārvērtusies par funkcionālubioloģiskuskārienjūtīgu mehānismu, kas ātri vien nonāca pie dažnedažādākajiem secinājumiem, kā novērst radušās komplikācijas, neizraisot domstarpības starp sevi un vecākas paaudzes procesoru - tēvu!
Tā kā biļete uz Poliju nekur mājās nebija atrodama, nācās, nu jau mazliet druknajam, sviesta pilnajam, viducim apsiet linu svārkus un doties uz kaimiņa dārzu plucināt
Cannabis sativa. Tā nu pilnām saujām un lindraciņiem atgriezos mājās un metos smalcināt sarauto mantu. Jausmas jau nebija kā nu tur tagad pareizi apstrādāt, lai garšo tā kā papiņa sviests, tāpēc i cepu, i vārīju, i kūpināju. Te pēkšņi mani apņēma pamatīgs dūmu mutulis un pa durvīm sāka sperties iekšā visādi brīnumi - pedolācis stiepa pretim savas ķepas un mēģināja sniegt man karstasinīgi virpuļojošus skūpstus, elektriskas vaboles metās man virsū dzeldamas ikkatrā miesas kvadrātcentimetrā, pat opaps, kurš jau nu kādus +/- 100 gadus pie sentēviem bij aizvēlies, spieda man roku, lepodamies, kad es pa zelli izaudzis.
Kā nu sanāca kā nu ne, bet ar opapu nopļāpājām kudi kādas 3 stundas, stāstīja man savus zvejnieka piedzīvojumus.. Ehh, ko tik vecais jūras vilks nebija darījis - kamēr cope, tikmēr kapteiņa kabīnītē meitas mīlējis, kūpinājis
Cannabis indica un cīnījies ar pirātiem. ..un tad man aizleca - gaisā virmojošā manta bija nevis
Cannabis sativa, bet gan
Cannabis indica!!!
Jopcik šmugulīt, manā galvā atkal vārījās putra - ko nu iesākt - sviests jau gatavs un jaunu pagatavot vairs laika nebija, jo tēvs ēd arī pēc sešiem! Neko darīt, iegrūdu burku skapī, paslēpos aiz stenderes un gaidīju, kad nu tēvs pārnāks.
Nometis uzsvārci virtuves kaktā, mirdzošām acīm, tēvs atvēra skapīti un pļekš pļekš sviestu uz maizītes om nom nom mutītē tā, ka pat ūsas nospeķoja.
Nu a ko es? - raustos smieklos knapi valdoties un gaidu reakciju. ..NAV! NEKĀ! Paps laimīgs nosviežas pie pečkas un aizsnaužas.
Prātojat kāpēc nenošķīla? - Lieta tāda, ka kaņepīti vajadzēja lietot svaigā veidā, nu tad lūk, tā es atklāju kā Poļi ražo kaņepju sviestu, kas tevi atstāj ar abām kājām uz zemes.
