Tas notika tajā aukstajā ziemas dienā, kad ceļā uz apnikušo darbu, vējš riktīgi raustīja sasalušos vaigus aiz epitēliju audiem un krāsoja tos koši sarkanus kā nomizotas bietes.Lai darba garlaicīgajās telpās ar seju nenokristu uz klaviatūras, mēs ar Peli drupinājām iekšā piparkūku cepumus, kas nebija īpaši garšīgi un sitām klaču un vienkārši neko nedarot. Līdz ... no nekurienes iznira Viņš - tāds, bļe, izskatīgs vīrietis. Salds kā Keksiņš ar rozīnēm viņš pienāca pie kolēģa tikai uz sekundi. Es pat lāgā nepaguvu sakruķīt savu dzirdes aparātu un tā arī nesaklausīju ko viņš teica, bet dodoties prom Rozīņu mīkstumiņš pavērās uz mani. Turpinot iet, viņš vēlreiz parāvās atpaļ, uzmetot man aci. Mēģināju to noķert. Tas pilnīgi izsita mani no ierindas.
Es vēl ilgi jutu viņa skatienu kā urbi. . Dzima sajūta, ka tiešām sāk sāpēt no tāda urbiena. Mirkļa neprātā es pat nepamanīju cik ilgs laiks bija sasities pulkstenī, kopš Viņš bija aizgājis. Es sapratu, ka man Keksiņš jānoprovē, jāredz vēlreiz, tāpēc žiperīgi piecēlos no sava galda, uz kura jau paspēju sasiekalot, un skrēju kā akla vista, meklēdama viņa garšīgo tēlu.Man bija viņš jāredz, kaut vēl reizi. Kaut vēl vienu sekundi, lai varētu viņu noprovēt ar savām garšas kārpiņām.
Pēc šī notikuma es cerēju, ilgojos un skumu. Lai gan mūsu tikšanās ilga tikai sekundi, es biju gatava nopirkt pavārgrāmatu. Es ļāvu sev ticēt, ka viņš atgriezīsies. Tā bija vieglāk. Taču es zināju, ka viņš bija tikai viens apmeklētājs no milijona un man šo saldumu vairs neredzēt.
