Zviedzot par Kristera kārtējo neizdevušos joku, Roberts atkal no jauna sajuta dzīvību sevī. Viņam nekad nešķita ka Kristera humors ir pārlieku jēls, kā svaiga cūkgaļiņa papas ledusskapī vai pārlieku sarkastisks kā Kaķīša asā, pipariem garšas kārpiņu vietā, mēlīte, skaidrība pastāvēja tikai šāda - tramvajs visiem viens, lai gan ceļš katram savs.
Tā nu šūpodamies tramvaja cietajos sēdekļos viņi ik rītu jautri pavadīja laiku, līdz katrs nonāca savā galamērķī.
Divi puiši, viena dāma, kas gan kaitēja šādam salikumam, ņemot vērā to, cik atšķirīgs katrs bija - vainas nebija - Roberts bija kalsns, dzīves lielāko daļu jau nodzīvojis vecpuisis, katru rītu eleganti uzsietu zirgastīti, lai gan laiks nebija taupījis viņa matu spožo un izteikto toni, pārvēršot tos drūmi pelēkus kā svaigi sārtām oglēm dziestot pelnos, viņš nezaudēja savu šarmu.
Kristers bija jauns students - garš, stalts, tumšiem, pusgariem matiem segtu galvu, veselīgu sejas ādu, kas lejasdaļā bija bagātīgi klāta ar bārdas rugājiem, kā Ziemsvētku vakariņu galds. Iespējams Robertam viņš tik ļoti patika, jo atgādināja sevi jaunībā, lai gan mazliet neaptēstāks, tomēr jauks kā cilvēks. No viņa nemaz nebija jābaidās, nevis kā no seksuāli pievilcīgās, tomēr dzēlīgās un draudīgās Kaķenes.
Lūk tā tik bija sieviete - katru rītu elegantiem soļiem pārslīdēja tramvaja kāpnes, ieņemot visneitrālāko vietu, lai visādi bezdeļi netraucētu izbaudīt mierpilno, garo ceļu uz dzemdību namu, kur viņa strādāja kā galvenā medmāsa un nama administratore.
Kā viņi iepazinās? - nu lūk, reiz gadījās tā, ka neaptēstais Kristers, kurš mūždien dzēra bērnu suliņu nevis ar salmiņu, bet kaut kādu gumijas šļauku, bija ieņēmis Kaķenes neitrālo vietu un līdz ko Kaķene kārtējo reizi pārslīdot pakāpienus devās uz savu sēdvietu, dusmās atdūrās pret šo te, lai gan acīs nevainīgo un pat maigo, tomēr prātā tupo antiņu. Viņas šaurās lapsas acis savilkās tik šauri, ka zobu bakstāmo cauri nedabūtu, apakšlūpa ieslīdēja starp zobiem kā tikko griezta tomātu šķēle un mitrās dūrītes trīcēdamas atdūrās pret jutekliski veidotajiem gurniem un te pēkšņi... klusums... tramvajā esošie cilvēki,kas nespēja Kaķeni neievērtot, jo viņa bija pārlieku izteiksmīga un smaržīga, kā ceriņi pirmajā uzplaukšanas brīdī, jau aizspieda ausis gaidīdami spēcīgu viesuli pāršalcam abus vagonus, izsitot visus logus, ieraujot viņu miesas dusmu virpulī , tomēr nekā..klusums...
Kristera mīlīgā šļaukas zīšana un spīdīgi lielās ačteles lūkojās Kaķenei tieši purniņā. Tas viņu burtiski apbūra, nu labi, nebija jau tā, ka ziedputekšņi un visādi spīdumiņi pa gaisu lidinājās, tomēr sava veida ķīmija starp viņiem radās un ilga cik vien abi spēj atcerēties.
Lai gan todien Roberts nebrauca ar tramvaju vai vispār nebrauca, jo atkal bija izdomājis kādu nožēlojamu attaisnojumu, lai nebūtu jāapmeklē ikdienas anonīmo alkoholiķu sapulce, viņš netika apbižots un tika iepazīstināts ar rūgti saldo Kaķenes humoru. Nebūdama sevišķi jaunāka par Robertu, viņa izbaudīja arī viņa sabiedrību, jo pēc Kristera ambāliskajām pļāpām, Roberts nāca kā atsvaidzinošs lietus pēc sutīgas vasaras dienas.
Rītu pēc rīta viņi kopā svaidījās ar tikko kritušiem kastaņiem, kas vēl nebija pametuši savas asās čaulas, šaudījās ar kaķenēm, ko bija uzmeistarojuši izmantojot V veida zaru un medicīnisko gumiju, ko izmantoja kā žņaugu. Kaķenei strādājot dzemdību namā bija pieeja it visam, līdz kam vien stiepās viņu idejas un fantāzijas. Ironiski jau izklausās Kaķene šaudās ar kaķeni, tomēr actiņas viņai bija veiklas un viņa vienmēr uzvarēja šajā spēlē, atstājot abus kucēnus zilumiem klātus, kā nekā, iedomājies, ja Tev iešautu ar mazu mazu akmentiņu, kas spēcīgi atvilkts medicīniskajā gumijā.
Gāja dienas pēc dienas, līdz pienāca tā diena, kad dienas beigās visi trīs vairs nejuta neko.. nedz vēlmi kopā blēņoties, nedz cept kupātus uz lazdu koka ugunskura. Lai cik skumji tas arī nešķistu, bija iestājusies rūgta rutīna. Katrs atgriezās pie savām nodarbēm, aizmirstot par pārējo eksistenci, pat nemēģinot atcerēties.
Kopš tās dienas tramvajā valdīja klusums, neizdibināms klusums, kuru pamanīja vienīgi tramvaja šoferis.
It kā jau nebija sūdīgi, joks par Riekstkodi takš jau pārsimts reizes bija atklausīts, atlika vien izbaudīt, tomēr kaut kas šofera sirsniņā salūza. Viņa ūsas vairs necilājās smieklos ik reiz ielūkojoties spiegu spogulītī, kur vienmēr slepus lūkojās treju knēveļu sejiņās, kuri knapi spēdami, turēja savus apaļos..., kas nu kuram bija, zviedzot par kādu nebēdnīgu joku.
Bija pagājis nu jau pārlieku ilgs laiks, un nekas netika mainījies, jau nedēļu tramvajs žūžojās klusumā atstājot vien ripuļu un sliežu berzes rezultātā veidojušās skaņas un čīkstēšanu. Bija pienācis laiks rīkoties, lai savestu žurkulēnus atpakaļ kopā, jo, lai kā arī negribētos atzīties, šoferis bija kļuvis par viņu asprātīgā, tomēr truli jēlā humora slepeno piekritēju.
Pirmais ko viņš apmeklēja bija Roberts, kurš atkal no jauna slīga alkohola depresijā graužot knapi ceptus Latvijas kastaņus, kas patiesībā nemaz nebija ēdami, klusībā domājot par to, kādus laikus tik neticami nesen bija baudījis. Būdams ļoti emocionāls vīrelis, iespējams tāpēc, ka tie pāris mēriņi, ko bija paņēmis uz krūts, aptumšoja viņa veselo saprātu, viņš ātri vien uzklausīja to, kas šoferim sakāms un abi divi turpināja ceļu dodoties uzmeklēt pārējos, lai atjaunotu brālību.
Nākamis, ko viņi apmeklēja bija Kristers, kurš negausīgi bija uzrāpies ķiršu kokā un drupināja nost tā sveķus, lai kāri uzliktu uz mēlītes, nebija jau tik labi kā bombonkas, kas pašas kūst uz mēles, bet ja uzbēra cukuru, tad bija diez ko līdzīgi kā kādreiz bērnībā, kad košļeni varēja pamērcēt cukurtraukā un atkārtoti izbaudīt saldumiņu. Arī viņš bija samērā ātri pierunājams atkal apvienoties, šoreiz izlaižot daļu ar plaukstu pārgriešanu dodot svinīgu zvērestu.
Atlika vien doties pie kreptīgās Kaķenes, velnc viņ sazin, kas ta šai galvā darījās, bet mēģināts nav zaudēts vai kā tur tas teiciens bija, un viņi devās pie pūkainās dāmas.
Ticēsiet vai ne, bet šamā bij piepampusi līdz nepazīšanai - teicās jau, ka daudz ēdusi tāpēc uzpampusi, bet pēc dzemdībām izrādījās, ka tomēr puika.
Nebija jau daudz ko paskaidrot - domāja, ka tādā vecumā vairs nevar, arī Roberts bija pārliecināts,ka viņš nevar, bet kā nekā izrādījās savādāk un nu abiem bija jāveido ģimene. Patiesībā nekādas rutīnas nebija, Kaķene vienkārši bija traki sabijusies, jo nezināja, ko teikt Kristeram, ja nu mazais ņem pie sirds, tāpēc pārtrauca draudzību, bet nu, kad viss bija skaidrs un nebija vairs ko liegties, nācās sadzīvot ar patiesību un izlemt ko darīt tālāk.
Sākumā kā pa ērkšķiem, tomēr, pateicoties brīnumam jeb Kristera neattapībai, viņš daudz nedusmoja un apstiprināja abu draugu draudzības aicinājumus. Tā viņi klusībā joprojām pārvietojas ar to pašu tramvaju un saprot viens otra jokus bez vārdiem... stulbi šoferim, jo viņam gan nav smieklīgi... viņš nesaprot!
