Bija laiki, kad dzīvoja kāds mežcirtējs, kuru vārdā neviens nesauca, bet dēvēja par IZē. Nu tā jau čalim nebij ne vainas, tikai tie mati, zobi, kalsnais ķermenīts un kuplās uzacis, bet ko tik ar špakteli neizlabosi. Bet ne par to ir stāsts.
Viņš augas dienas pavadīja mežā un tik cirta, citreiz kokā, citreiz kulakā, tur jāskatās pēc noskaņojuma. Meža dzīve viņam patika, bet tomēr, kaut kas vienmer pietrūka. Kaut kas silts un sirdij tuvs, bet šoreiz tas nebūs degvīns, kas drošvien bija pirmais, ko jūs iedomājāties. Tā bija sieviete. Nemaz netaisiet tādas acis, kuram gan mežā, vienam, nepietrūktu sieviete.
Kādā jaukā un saulainā dienā, kad mežcirtējs bij pagalam saguris cirst, nosēdās uz sūnām un ar nazi sāka grebt bluķi. Čalis tā iekarsa uz šito štelli, ka veselu nedēļu, detaļu pa detaļai, smalkumu pa smalkumam greba, līdz izgreba viņu - savu meža mazo dīvainīt. Sievišķīgas formas, apaļas krūtis, pilnīgas lūpas, bet mati, mati kā tādam zvēram - viss pa gaisu. Atkal kļūdaties, tā nebūt nebūs tā mūsdienās saucamā sex toy. Mežcirtējs tā iemīlējās savā veidojumā, ka nosauca to par Džumandžu un atstāja mežā, koka dobumā. Katru reizi, kad IZē vilkās no savas būdas uz stigu, viņam satraukti lēkāja sirsniņa, jo viņš atkal ieraudzīs savu Džumandžu. Viņš cirta un pļāpāja ar savu radījumu un iemīlēja to kā savu meža sievu.
Viņa sirds kambarīši bija gandrīz piepildīti kādu labu laiciņu, līdz brīdim, kad viņš saprata, ka tas ir tikai koka gabals. Savā niknumā par šādu atklājumu viņš nometa Džumandžu zemē un blakus ietrieca cirvi. Cirvja asmenis bija nocirtis mežoņa matu šķipsnu no kuras sāka pilēt asins lāses. IZē pakasīja pieri un nodomāja: "Eu, kas pa sūdiem?" Paķēris cirvi, makten sabijies, viņš aizjoņoja mājup ko viņa kalsnās kājeles nesa.
Nākamajā rītā, aizmirsis vakardienu, jo laikam bija pārāk paķēris uz krūts, viņš, svilpodams ieradās savā stigā un jupis rāvis, plika sūnās guļ viņa paša Džumandža, pavisam dzīva. IZē no priekiem cirvis izkrita no rokām un čalis metās meičai klāt un sāka pa pamatīgo glāstīt. Nu kā jau meiča, kas no koka kluča palikusi par ķermeni no ādas un asinīm, neko nerubīja un ļāvās visam kas notiek. Viņi kopā dzēra, kopā repu skaldīja, un pat izveidoja grupu - rūsainie cirvju.
Stāsta morāle - ar cirvi var veidot pēc sava ģīmja un līdzības, bet lai to atdzīvinātu vajag iecirst.
Raksta autors Elīna Plūme
