Es biju pilnīgi laimīgs, gandrīz laimīgākais čalītis uz Latvijas zemes. Ar savu skuķi čupojos jau vairāk nekā gadu, bija laiks nolemt, ko citi sauktu par cilpu kaklā, apprecēties. Mana muča teica, ka esmu malacis, sencīts ar uzsita pa plecu. Draugi iedrošināja, laikam gribēja riktīgi uzraut pa bundžam. Un mana daiļava? Viņa bija sapnis, mīlīga, labi gatavoja, pat mācēja konservēt fruktus! Bija tikai viena lieta, kas manā pierē meta satraukuma krunkas - topošā sievasmāte.
Viņa bija riktīgs biznesa monstrs, gudra, zolīda, ar koferīti, bet vairāk par visu - skaista un seksīga, kas lika saspringt visam manam ķermenim. Vēl trakāk - viņa flirtēja pārāk uzkrītoši un lika man justies kā riktīgam nelietim. Bija kāda no nedēļas dienām, varbūt otrdiena, viņa mani uzaicināja pie sevis. Protams, iemesls jau ar tizlais bija izdomāts - pārbaudīt kāzu ielūgumus. Ko tur daudz baudīt, bet piekritu tāpatās.
Un tā, es iepūtu "Stratēģi" un aizgāju. Viņa bija viena, jo, laikam, dzīvoja viena pati. Kad pa durvīm biju iekšā, viņa pienāca pārāk tuvu un savas ķiršu krāsas lūpas kustināja pie manas auss, sacīdama visādas lietas, ka drīz es būšu apgredzenots kā tāds ērglis, ka viņai ir kaitīgas jūtas pret mani un viņa mani grib satīt palagos. Esot tāds ticējums, ka pirms noprecies, vajag tikai vienu reizīti pamīlēties ar citu jaunkundzi.
Ko es varēju teikt? Ko es gribēju teikt? Es biju iekniedējies savās bikšu kabatās, lūpas drebēja, un, protams, nespēju bilst ne vārda.
"Tā, tā, tā", viņa teica, "es eju uz čučamistabu, un kad tu esi nogatavojies, vienkārši nāc un paņem savu vienu reizīti ar mani."
Es lūrējos uz viņas skaisto presiku dupsi , kad viņa rāpās augšup pa kāpnēm. Es stāvēju, visās šā vārda nozīmēs, kādu mirkli trinos, tad pagriezos un devos uz Exit izejas durvīm. Satvēru rokturi, kā viņas apaļumus un pagriezu lai tos atvēru. Jā, es izgāju laukā no mājas.
Ārā pret sētu stutējās viņas vīrs ar sapampušām asarām acīs, piekļāvās mani cieši, cieši un teica: "Johaidī, es jau domāju, ka būsi ieberzies. Mēs esam sasodīti laimīgi un apmierināti, Tu esi sekmīgi nokārtojis mūsu mazo, seksīgo testiņu. Mēs nevarētu vēlēties labāku vīreli mūsu mazajai meitiņai. Laipni lūdzam ģimenē!"
Stulbi sanāk. Kurš vīrietis gan atteiktu pufīgiem persikiem? Es nebiju no godīgajiem. Patiesība bija tāda - es devos uz durvīm, gribēšana bija tik stipra, ka nācās norimt, pirms iziešanas no mājas - mazums, kaimiņi uzmet ziņkārīgu aci manam sabriedušajam stāvoklim. Doma bija tikai viena - ātrāk tikt uz manu ierūsējušo pikapiņu, atraut bardačoku paķert gumijas ronīšus un ar steigu iegremdēties karstajā atvarā.
Morāle? Ne viss ir tik labi, kā izskatās.
