Reiz dzīvoja Susurs. Nemaz jau tik labi nedzīvoja, jo viņam bija sāpe. Jau kuro gadu viņa Susurene bija piekrāpusi Susuru un satinusi savas mantas kāposta lapā, vienkārši pārvilka to otrā ceļa pusē. Ai, kā Susuram sāpēja. Čalis aiz bēdām nograuza visus savus ķepu nagus līdz pirmajai asins lāsei. Nu žēl, bet tāpēc jau neies nograuzt visu ķepu. Grūti bija, jo katru dienu, mazgājot purniņu rasā, viņa acīm nācās sastapties ar glītā kaimiņa acīm, kurām tagad piederēja jaunkundze.
Kādu rītu, tā ilgāk lūkojoties kaimiņā, pār Susura aubi nāca apgaismība - viņš bija gejs un pats bija izraisījis jaunkundzes aiziešanu, katru rītu siekalojoties gar kaimiņa medutiņu. Patiesībā viņam pašam bija šausmīgi labi uz kaimiņa pusi. Susurņas jaunkundze nebija akla uz šitiem skatieniem, ilgi nedomājusi, pati nosmēla krējumiņu.
Rītā, kad rasa pilēja vis devīgāk, Susurs izskrēja laukā noberzties. Kā par pārsteigumu, jaunkundze ar bija izmetusies ārā tieši šajā mirklī. Viņi saskatījās un satikās uz ceļa.
- Susuriņ, lūdzu piedod. Negribēju Tevi sāpināt.
- Kad sieviete saka vienu, viņa patiesībā domā ko pavisam citu. - Susurs asi izmeta.
- Susur....
- Apklusti, jaunkundze! Mans vārds Tev dzīvo, tik ilgi, kamēr to lieto. Manu jau Tu esi aizmirsusi vairākus gadus. Ar Dievu, Susuriņas jaunkundze.
Un viņš aizgāja. Prom viņš bija. Labi, ka Susuriņas junkundze nepamanīja viņa mazo, necilo astīti, kas slēpdamās, bija iespiedusies kājstarpē. Čalim jau ar nemaz tik tālu nebija jāiet.... Viņš zināja, ka būs jāsatiekas ar kaimiņu acu skatieniem nepārtraukti, tāpēc viņš sakravāja savas mantas un pārvācās pie viņiem. Atdevis piedošanu jaunkundzei, viņš drīkstēja palikt uz dzīvi ar jaunkundzi un sasodīti daiļo kaimiņu, dalot gultu un sirdis.
