Kādā mazā ciematā, tālajā Ķīnā dzīvoja sīks, līks, kā jau ķīnietis, utubunga ar nosaukumu Kinašī-Sū. Sū, jo čalis nereāli oda pēc sūdiņiem, diez gan pamatīgi. Ciematā dzīvoja arī kāda preilene, negribas jau vārdu visiem teikt, pēc tam visi draugos skatīsies, bet labi, pierunājāt, viņu sauca Anabella (tulkojumā no Itāļu valodas - skaista)
Kintašī-Sū nodarbojās ar burvestībām, ne jau tapēc, ka tāds hobijs, bet tāpēc, lai iepītu preileni Anabellu savos valgos. Tā nu viņš cītīgi, vai ne tik cītīgi, studēja līdz savārīja pareizo miksli. Atlika tikai izdomāt kā to piedabūt strādāt.
Tā nu kādu vakaru Anabella ar savām buržuju draudzenēm devās uz balli un atlaida ne pa knapu. Nu tur kleitas, tupeles, dārgas smaržas and shit.. kā jau baigās preilenes. Nu i ko, Kintaši-sū piejauca miksli vientuļajai Anabellas glāzei, kas tur pat blakus deju grīdai, sēdēja uz letes. Kā meiča ierāva malku strebekļa, Kintaši - su jau bija sagatavojies un metās pie viņas. Nu likās, ka viss nostrādāja, jo viņš viņu veda mājās ar savu pelēko tačku ..nu to mēslu :D
Tā viņi tikās veselu mēnesi līdz dziras iedarbība sāka beigties un Anabellai pamodās saprāts , izsprāga acis un sakāpa kunģa skābe - fui - tas tak Kintašī-Sū...midžitveidīgias šķībkājainais kitajecs..
Tā kā viņš bija pasūtījis ēst, nu picu, tad Anabella viņu vēl netrieca prom, jo arī gribēja iekosties gardumā. Kad iedarās pica, tas bija pēdējais par ko Anabella spēja domāt, jo to turēja graspalvains, tumšs, ar lieliem ilkņiem, spožiem kā nažiem, ar zeltīti brūnām ļaunām acīm, zvērs ko tautā sauc par VILKATI (baidies!!!zibenss spēriens iederētos, un trks vējšs arī)
Anabelliņa bija iemīlējusies nejēgā. Ar mzo dūrīti slaukāja siekaliņu no zoda un nespēja atraut, mazās zilās actiņas. Viņš bija fantastisks.
Tā nu Kintaši- sū, ierāvis tačku kājstarpē, sakņupis, stūmās mājās, bet Anabelliņa un Vilkatis dzīvoja laimīgi līdz Bitei savā strpā kredīts beidzās :D
