Leģenda vēsta, ka aiz treidaviņām jūrām un sešdeviņiem kalniem, caur drūmiem lietus mākoņiem un bargiem ziemeļvējiem slējās skumja un vientuļa Akmens pils, kurā dzīvoja neviens cits, kā bezspalvains pūķis Igors, ar kļičku – Pigors. Kur gadījies, kur ne, pūķim bija ne vairāk kā trīs galvas, taču -nevienas spalvas, par ko viņš allažiņ sūksējās.
Tā kā pūķim Akmens pilī pašam metās aukstums virsū, viņš jau ilgi bija sapņojis par garu, skaistu un spīdīgu spalvu. Ļaudis trina mēles, ka karaļvalsts otrā pusē esot brīnumlīdzeklis labs, kas audzē spalvu - mīkstu un garu. Tā kā pūķis lāgā nesaprata uz kuru pusi vējš pūšs un kā pareizi jāloka spārni, lai varētu lidot, viņam bija grūti tikt uz to pusi, kur brīnumzālītes esot. Tas jau, paļubomu , nebija vienīgais šķērslis – izrādās, visiem metoties traki bail, ieraugot šo trīsgalvu radījumu, turklāt vēl – bez spalvas.
Gāja dienas un strauji tuvojās ziema. Pūķim vairs nebija varaiantu – aukstums viņu dzina uz karaļvalsts otru galu pēc brīnumlīdzekļa. Igors paķēra savu pašdarināto apmetni, ar lielu kapuci visām galvām, un devās ceļā.
Viņš rāpoja dienu un nakti, līdz sasniedza drūmās Akmensvalstības robežu uz karaļvalsts otru pusi. Vēl solis un viņš būt gandrīz klāt. Lai sasper deviņi pērkoni, kas tad tas? Kā Igors lika soli uz priekšu, tā lielā , plikā ķepa iemuka slazdā un pūķis parāvās gaisā kā tāds miltu maiss. Tā nu viņš karājās augšpēdus smieklīgs kā tāds Pigors.
- Piķis un zēvele! – Igors auroja, nespēdams atbrīvoties no ķepas žņauga.
Princesīte, kura šobrīd spēlējās pie karaļvalsts robežas ezeriņa, sadzirdēja pūķa lamas. Viņa piesardzīgi pieložņāja pūķim tuvāk. Viņš nudien izskatījās amizanti – iepiņķerējies savā plandošajā apmetnī, kājām gaisā! Netīši, mazā prinesīte sāka ķiķināt.
Igors sākumā niknojās, mēģinādams spļaut ugunis, bet arī to viņš lāgā nemācēja. Pāris dūmiņi nogriezās gar viņa purniņiem un tas arī viss.
- Piedodiet, pūķa kungs, bet Jūs nudien izskaties kā tāds bāmūzis! – Mazā nespēja rimties.
- Atsien mani! – Viņš dusmīgi un aizvainoti norūcās.
Princesīte piegāja Igoram tuvāk, ieskatījās viņa dziļajās acīs un nespēja nepalīdzēt. Viņš bija nomocījies, bezpalīdzīgs un vēl ērcīgs. Mazā izvilka sudrabotu kindžalu un pārgrieza lamatu virvi. Igors novēlās kā tāds milzu pīrāgs. Vēl mazliet apdullis, viņš izstāstīja princesītei savu bēdu, kāpēc atnācis. Mazā traksi sapriecājās par pūķa misiju un traki gribēja vicot līdzi. Tā nu pa abiem viņi atrada spalvu līdzekli un Igors piepildīja savu sapni. Atgriezies savā drūmajā pilī, viņš saprata, ka viņa sapnis nemaz nebja tās sasodītās spalvas, viņš gribēja mīlestību. Viņš gribēja mazo princesīti!
Jā, nav viegli pūķim būt!
P.s.
Stāsta motīvi no dziesmas : Dezinfekcija - Pasaka par Pūķi.
https://www.draugiem.lv/dezinfekcija/music/
