kreas.1w.lv

Mazais sēdēja savā piesmakušajā istabā un zēlēja gumiju. Viņam kārtējo nakti nenāca miegs. Varbūt viņam bija par grūtu elpot, varbūt prusaki pāāk skaļi knibināja viņa paiku?Bet varbūt viņam vienkārši bija piečurāta gulta?

Mazajam bija slinkums rast atbildi uz šo vienkārš sarežģīto jautājumu un ilgi nedomādams,  mazais izlīda pa logu. Nokritis  no otrā stāva, viņš tumsā taustījās kā aklais, līdz uzgāja skrituļdēli. Paķēris to savās treknajās roķelēs, viņš sāka vālēt. Brauca pa trepēm, slīdēja pa margām, mētāja visādus trikus, līdz atcerējās, ka nekad iepriekš nav braucis ar skrituļdēli un neprot to darīt, nojājās uz mūļa.
...

Ziema. Aiz loga sniegs, vēsi.

- Ai, kā man riebjas mans darbs!
- Tu, mazais gauduligais sivēns. Šodien man ir izteiktas līdzības ar
    Jums, sivēna kungs. Lai nosistu laiku, aizstaigāju uz galeriju centrs, atpakaļ nākot
    acē iekrita onkulītis, kurš tīrija sniegu no Vecrīgas jumta. Izskatijās gandrīz
    nereāli naiss. Iedomājos vēl kāds skats paveras viņam no augšas - skaudība bik parāva, bet nu, saņēmos un ielīdu atpakaļ biroja, telpās - tomēr tur silti, sauss un var kaut ko uz zoba uzmest (zobi nesāp), tā ka nav tik sūdīgi.
...

Kādā mazā ciematā, tālajā Ķīnā dzīvoja sīks, līks, kā jau ķīnietis, utubunga ar nosaukumu Kinašī-Sū. Sū, jo čalis nereāli oda pēc sūdiņiem, diez gan pamatīgi. Ciematā dzīvoja arī kāda preilene, negribas jau vārdu visiem teikt, pēc tam visi draugos skatīsies, bet labi, pierunājāt, viņu sauca Anabella (tulkojumā no Itāļu valodas - skaista)
Kintašī-Sū nodarbojās ar burvestībām, ne jau tapēc, ka tāds hobijs, bet tāpēc, lai iepītu preileni Anabellu savos valgos. Tā nu viņš cītīgi, vai ne tik cītīgi, studēja līdz savārīja pareizo miksli. Atlika tikai izdomāt kā to piedabūt strādāt.
...

Dzīvoja reiz ES - konkrēts dusmu pūķis, un kad ES nedusmojās, tad dzīve šķita garklaicīga un iekonservēta. Tā ES vadīja savas dienas, cenšoties nedusmoties, taču prats  kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks, pietrūka asuma dzīvei.
Tā ES katru nakti mocījās pa gultu, domājot - bļe, ko darīt? Nu ko, bļe, ko darī?!!
Kādu dienu ES atkal vilkās uz darbu, nu galīgi sašļucis - kā parasti. Te tramvaja pieturā ES atrada mazu nazīti, laikam urļiki pazaudējuši, nodomāja ES, bet tas viņu nekratīja, prieks par atradumu bija milzīgs. ES jutās, kā atradis kaut ko dvēselei, nu mizojot pa Rīgas ielām, kaitēja visam, kam varēja kaitēt ar mazo nazīti. I krāsu no autiņiem skrāpēja, i Rīgas kokus ar uzrakstiem rotāja. Dienas beigās ES jutās ar sevi tik apmierināts, ka gulēja kā bēbis, īkšķīti mutē. Tā tas turpinājās apmēram nedēļu, bet tas gengsta prieks noplaka, nebija iepriekšējā gandarījuma, iestājās rutīna. Atkal ES naktīs mocījās, pa dienu jutās kā bezmērķa sūds. Jebal, domāja ES, ko lai tagad dara? Kā atgūt asumu? Nebija to dusmu. Tad ES atcerējās, ka no bērnības jau necieš urļikus, bet Rīgā bija tik daudz urļiku. ES acis gandrīz kvēloja priekā. Taču nazītis, gana labs būdams, vairs neapmierināja ES. "Nopietni jāpapildina arsenāls", nodomāja ES un  iegāja būvmateriālu veikalā. Nopirka krāsas flakonu, nu ES kā pa zaļu pļavu priekā vicoja pa Rīgas ielām, izdaiļodams tās ar naidīgiem uzrakstiem, bet naktīs tas devās pretiniekam tieši virsū, iepūsdams krāsu pretekļiem sejā. Neiedomājami labi, nodomāja ES, bēgot no urļikiem.  Bija i dusmas, i naids, i prieki, i adrenalīns  - protams, kamēr nenoķer.
...

Reiz dzīvoja skaista, neatkarīga un pašpārliecināta princese. Mētājot savu zelta bumbu, viņa netīši trāpīja krupim, kas tupēja pie dīķa.  Krupis, sašutis, bez maz vai rupjiem vārdiem sāka zākāties, līdz acīm pavērās princeses daile.
- Mazā, es kādreiz biju izskatīgs princis, bet tad ļauna ragana uzlika man lāstu, pārvēršot par krupi. Tikai viens skūpsts no tevis, daiļā, un es atkal pārvērtīšos par skaisto princi. Tad mēs varēsim apprecēties un pārvākties pe manis uz pili. Dzīvosim kopā ar maniem vecākiem, tu varēsi man gatavot maltītes, mazgāt drēbes, auklēt manus bērnus un justies tiešām laimīga, darot to.
...