kreas.1w.lv

Tā vasara sākās kā parasti daudzas vasaras pirms tam. Kārtējais studiju gads bija veiksmīgi aizvadīts un brieda plāni par turpmāko. Neizbēgams bija brauciens uz laukiem. Vecāsmātes govis, cūkas, vistas, cāļi, siens, bietes, un vēl kāposti. Tā varētu turpināt mūžīgi. Tas bija reizē pienākums un arī radikālas pārmaiņas ikdienas ritumā.

Mēs ar brāli “Lazdās” ieradāmies tveicīgas vasaras dienas vidū. Pamalē jau brieda negaisa jausmas. Pirmais mūs sagaidīja vecais suns Marss, kas priecīgi luncinādams asti steidzās uz mūsu pusi. Sētsvidū ap savu “metāla rumaku”, vai kā nu to sauc, ķimerējās kāds melnām rokām un blondiem matiem apveltīts tautietis. Pārlaidu vienaldzīgu skatienu klusajai dabai ar traktoristu, un tad manī pēkšņi nošalca, novēsmoja sajūta par kaut ko ļoti pazīstamu un tuvu, lai gan zināju, ka šo cilvēku redzu pirmo reizi. Nākošajā mirklī mana mietpilsoniskā daba panikā iebrēcās: “Kas vēl nebūs!” Steidzīgi sekoju brālim sasveicināties ar vecomāti, kas smaidīdama stāvēja klēts durvīs.
...

Nu čau vecie krabji. Sen jau nekas prātīgs nav rakstīts un gribēju pateikt, ka, gan jau, tuvākajā nākotnē netiks arī, jo šis portāls nav domāts nekam prātīgam.

Labi, ķeršos vērsim pie ragiem. Rakstu par godu mūsu apvienības dalībnieka, vārdā nesaukšu - anonimitāte, dalību Spoki.lv Melno Rāmju konkursā. Bezgala var nosmieties, tāpēc atļaušos padalīties ar šito C vitamīnu. Kā nekā, ziema nāk, jānodrošinās ar vitamīniem.
...

Reiz dzīvoja Susurs. Nemaz jau tik labi nedzīvoja, jo viņam bija sāpe. Jau kuro gadu viņa Susurene bija piekrāpusi Susuru un satinusi savas mantas kāposta lapā, vienkārši pārvilka to otrā ceļa pusē. Ai, kā Susuram sāpēja. Čalis aiz bēdām nograuza visus savus ķepu nagus līdz pirmajai asins lāsei. Nu žēl, bet tāpēc jau neies nograuzt visu ķepu. Grūti bija, jo katru dienu, mazgājot purniņu rasā, viņa acīm nācās sastapties ar glītā kaimiņa acīm, kurām tagad piederēja jaunkundze.
...

- Sasodīts, sasodīts, sasodīts... -
- Ko lādējies?
- Mēs jau ejam otro apli pa vienu un to pašu ceļu. Varu apzvērēt, ka esmu jau šeit bijusi.
- Tas bērzs arī man šķiet pazīstams, bet tas bija zaļāks un zari nebija tik noliekti.
- Bērzs ir tas pats, vienkārši, laika apstākļi to ir izmainījuši. Lapas nokrāsojis pats rudens un zarus vējš izplūkājis.
- Par to es nebiju aizdomājusies.
- Es nespēju saprast, kāpēc mēs ejam, ejam, bet attopamies turpat no kurienes sākām. Tas ir sasodīts riņķa dancis!
- Varbūt mums nav lemts nekur nokļūt. Metam mieru un paliekam tepat.
...

Pavisam nesen, 1. jūlijā, vienam kolēģim no KREAS apvienības, kurš studēja Latvijas Universitātē,  tika piedzīvota nozīmīga diena - proti, tika iegūts maģistra grāds Ģeogrāfijas un Zemes zinātnēs. Ar lepnumu varu nosaukt apvienības dalībnieka vārdu - KREAS iniciāļa S īpašniece. (Aplausi studijā)  Lielākā daļa no radošās komandas KREAS arī ieradās  apsveikt S ar lielisko sasniegumu dzīves takā. Tagad ar lepnumu S var iet uz lielā ceļa.
...