Acis lipa ciet kā ar medu nosmērētas. Galva turpināja slīdēt arvien zemāk, līdz zods atdūrās pret pašas krūšu muskuļiem. Darbs nebija grūts, tomēr interesantāk tāpat būtu strādāt čilli fabrikā un par 10 santīmiem gabalā, ķert žurkas. Vienīgais prieciņš šķita pīpauze, kad varēja uz 10 min iziet un papūst dūmus kā disenītē, bet tieši šodien notaupot kapeiku, bija sanācis iepērties kaut kādos salmos ar jiftīgu pēcgaršu.
Ieļurkājusi pāris dūmus, jaunkundze saprata, ka nebūs aršanas un iespieda tās kādam mazgadīgajam puišelim ķepās - tagad jau visi mazie pīpē, gan jau šitas arī, un ja reiz nāk na haļavu, tad jau daudz nebrāķēs.
Sīkais, savilcis pilnus vaigus ar bieziem dūmiem, sākumā sprauslāja, bet beigās prom nevarēja dabūt, turpinot diedelēt pēc vēl vienas paciņas. Sapratusi, ka bezdelis paliek nekaunīgs, viņa ieknieba puncī un lepnā solī devās atpakaļ uz darba vietu.
Atgriežoties pie sava darba galda, viņu pārsteidza neviens cits kā resnais, kurš bija iepēries viņas kabinetā un allaž sviedriem noklājies, sauca kopā papusdienot. Šoreiz Augustīns bija izmantojis izdevību kad ir viens un okšķerēja pa jaunkundzes somiņu. Drusku sabesījusies, jaunkundze uzšāva šim pa fašinieku un nikni norājās. Augustīns jau atkal bija meklējis smēķus. Ak, Tu vafeļu tūtiņa ar putukrējumu! Viņam tā nepatika, ka o Daiļā pīpē, tāpēc čiepa tos ārā un pārdeva kolēģiem.
Viņš bija tikai vēl viens iemesls, kāpēc jaunkundzi pārņēma vēlme izvilkt no zeķtura ieroci un sašaut visas ūdens trubas darba vietā, lai šo kantori slēdz!
Tomēr vai tā būtu noticis, viņa tā arī nekad neuzzināja, jo zeķturi ar visu ieroci pagājušo nakti nejauši bija atstājusi lētajā bordelī, kur kniebās ar pārgribējušos un piebriedušu tēvaini. Moteļa istaba oda pēc visu nešķīto ķermeņu aromātiem, kuri šeit bija baudījuši locekļu savienošanaos.
Nu nebij jau viņš tik briesmīgs, kā izklausās, savs šarms viņam piemita un aplidošanas mākslā ar nebija uz jūs. Abus bij pārņēmusi tāda kaisle, ka pat neradās iemeslu kāpēc to nedarīt.
Lai nu kā, darba diena beidzot tuvojās noslēgumam un Augustīns, kā jau katru dienu, izmantojot pēdējos mirkļus un atkal līda uz vēdera viņas priekšā, sviedru pilēm pļekšķinot uz grīdas. Kādreiz jau bij gadījies, ka pats paslīd un nožvempjās garšļaukus, tad gan viņai bija humora deva visai dienai.
Izskatījās,ka Augustīns savā dzīvē tā arī nebija iepazinis skuvekli un visas pārējās vīru lietas, ieskaitot dezodorantu.
Augustīnam nu jau pēdējos pāŗis gadus bija radusies atkarība no Ibumetin, ne jau no tā kas 200, bet no tā stiprā, kas liek acīm izsprāgt kā trakām vāverēm ar visiem 400 pretsāpju graudiem.
Tas viss bija pārāk sarežģīti priekš viņa, viss ko viņam vajadzēja bija recepte Ibītim un šī skaistā, spožuma apveltītā jaunkundze.
Te, kādu vakaru sēžot ar kaimiņu meitenēm Aurēliju un Nauri, viņas pasvieda čalim pāris paņēmienus, kā savaldzināt un piebraukt meitēnam; piebraukt ne jau ar divrobīti, bet gan kosmiču.
Nekas grūts jau tur nebij, vajadzēja tik bik uzfrišināties un uzdāvināt kādu cigāru, tā vietā, lai atkal okšķerētos un čieptu.
Tā nu pienāca nākošā darba diena, visiem tā bija diena kā diena, tomēr Augustīnam tā bija lielā diena.
Kārtīgi sapucējies, paķēris glauno vaniļas cigāru rokā, viņš spēra pāris soļus kalsnās un bālās meitenes virzienā. Sākumā kautrīgāk, acis ieurbinājis starp flīzēm, aizvien drošāk un drošāk, līdz viņu skatieni sastapās.. Te pēkšņi viņu pārņēma stresa brāzmas, pie matu līnijas atkal sakāpa sviedru piles, vēderā viss kņudēja un vaigos sakāpa sārtums.. Viņš vienkārši nespēja viņai pieiet klāt, tā vietā, viņš žiperīgi izbrāzās pa durvīm. Viņš bija pārlieku gļēvs, sapratis, ka te nebūs aršanas un svešu mantiņu ošņāšana viņam tāpat padodas labāk. Augustīns tā arī nekad neuzdrošinājās uzrunāt jaunkundzi kā īsts vīrietis, tā arī neuzzinādams, vai paķersies kāda sirds maliņa, tā vietā viņš baidza sapņot un darīja reālas lietas - okšķerēja darbavietā un andelējās.
