Viņa pēdu audi sāka lēnām atmirt, dienām stāvot vienā peļķē, tā notiktu ar jebkuru. Nebija jau tā, ka nesala un stinguma krampji neurbās cauri stīvajiem kauliem, tomēr Džozefs bija nosolījies dot čadu un to arī darīja, pierādīdams Cirslītim, ka nav nekāds mīkstmiesis....
Tajā dienā, pirms peļķes, super labi spīdēja saule un karstums sitās laukā kā atvērts logs vētras laikā. Tur nu viņi bija, Džozefs ar Cirslīti, deva čadu.
Cirslītis nekad nebija redzēts laimīgāks, spiedza kā maza meitene, kad Džozefs deva mizā pa S-inieka gāzes pedāli. Likās, pasaulē nav nekā aizraujošāka, līdz kaut kas nosēdināja viņu uz zemes. Vienu nejauku dienu Džozefa sīkā māsa Elēna, nezinādama kā, tāpēc ielīda vāģī pa atslēgas caurumu. Mazā nešpetnā meiča ar divām izpūrušām matu pīnēm.
Nu nebija ko darīt, māsa vāģī un viņi vizinājās trijatā. Kaimiņi un citas tantes iesauca šo dīvaino kompāniju par kaucošo riepu TRIO un vicināja priekšautus, kad šitie trakie deva čadu.
Kopš tās dienas, kad s-niekā parādījās jaunkundze, Cirslīša sirsniņā kaut kas bija mainījies. Mazā nešpatnā aizēnoja auto prieku ar savām milzu bizēm. Arī Džozefs bija pamanījis pārmaiņas Cirslīša acīs un sirsniņā. Viņš juta - sūdi būs!
Taču kā Džozefs nonāca peļķē, kur atradās jau kādu laiku? domā mazais lasītāj, tas ir elementāri! Domā!
Vienu reizi, čadojot, Cirslītis padzirdēja, ka mazajai patīk ādas, ilgi nedomājot, čalis ar bisi ielikās mežā. Medniekam mednieka dvēsele, ko padarīsi. Mazā, saķērusies Cirslītī, apāva gumpīšus un aiznesās līdzi, bet Džozefs palika ceļmalā peļķē spēlēties un nosist laiku, kamēr šamie būs atpakaļ.
Kamēr Džozefs čadiniekus gaidīja, no meža izleca resnu zaglēnu duets - Maziņš & Bucis. Sīkie bezdeļi bija nežēlīgi, sasēja Džozefu, iztīrija kabatas un iemeta peļķē kā ķiļķēnu zupā.
Džozefs atbrīvojās no striķiem, un nu viņā bija dzimis zvērs - pie visa vainīgs Cirslītis - mēslu vagons, šitā pamest draugu!
Dusmu negantajā drūmumā, Džozefs nevaldīja pār sevi un sameta peļķē visas Cirslīša nomedītās ādas un stāvēja virsū lai tur vai kas.
Savilkās tumši mākoņi pār čalīša galvu un lija gandrīz katru stundu, ūdenim lēnām rāpjoties augšup pa Džozefa piepampušajiem ceļgaliem. Stress kāpa kāpdams un viņa ausis kļuva sārtas no visa kā. Nez ko Cirslīts ar viņu izdarīs, kad ieraudzīs?
Cirslītis ar mazo draiskuli iznāca no meža cieši saspiedusi viens otra roķeles - bija kontakts. Smaids pie smaida skaties pie skatiena - viņi bija sasējušies. Viss šķita skaisti līdz brīdim, kad viņi ierauzīja izmirkušo, pagalam sapampušo draugu. Pieskrējuši pie peļķes, viņi izcēla sastingušo Džozefu no peļķes un Cirslītis atdeva viņam savu silto džemperi. Un tad uzpeldēja ādas....
Cirslīša acīs iezagās drūmi lietus mākoņi, bet tad viņš paskatījās uz Džozefu un viss bija skaidrs - nedrīkst pamest draugus! Mazā piedzina s-niekum, uzkruķīja pečku un uzsildīja Džozefu. Sapratuši, ka šitā komnpānija ir super laba un otras tādas nav, ādas tika izžāvētas un noslēgts miers.
