Elpot kļuva arvien grūtāk, šķita, ka plaušas eksplodēs no pārpūles, tomēr viņa atkal no jauna aizdedzināja nākošo cigareti. Ieslidinādama pirkstus sapiņķerējušos matos, piedūrusi skatienu zemē nobirušajiem pelniem, viņa atkal no jauna atgriezās pagātnes notikumos, kuri izraisīja riebuma un depresijas uzplūdumus.
Tas bija vasaras vidus, kad jaunā dāma kopā ar draugiem devās atpūtā pie ezera. Plāns bija pavadīt burvīgu nedēļas nogali ūdens nomierinošajās šūpolēs un, iespējams, satikt savu emociju pozitīvo saviļņotāju.
Diena pagāja mierīgi, sauļojoties, peldoties un iedzerot vararas garšas kokteilīšus. Vakars pienāca ar saviļņojumu. Pie ezera atpūsties atbrauca bariņš puišu, to skaitā bija arī viņš, misters nepieejamais, kuru viņa jau ilgi bija lenkusi un lolojusi karstas fantāzijas. Pie ugunskura viņi sēdēja līdzās viens otram un čaloja, līdz viņam ienāca prātā doma kailiem iet peldēties.
Nometuši drēbes, viņai ļāva vēsajam ūdenim ieskaut kailos ķermeņus. Pieskāriens pie pieskāriena, lūpas pie lūpām, ķermenis pie ķermeņa, viņa pieskāriens visjutekliskākajai vietiņai. Viņš ieņēma viņas karsto un alkstošo templi. Pašā karstākajā brīdī, kad templis tikta ieņemts, puisis izkliedza tikai vienu vārdu, un tas nemaz našķita skaists - Inese. Par lielu skādi čalim, meiteni ne tuvu nesauca Inese.
Sākās pārmetumu vētra, ķermeņu atāķēšanās un turpinājās ar tik muļķīgu attaisnojumu, ka grūti bija saprast, raudāt vai smieties. Viņš esot nosaucis meiteni par Inesi, jo iedomājies par Kombuļu Inesi. Kombuļu Inesi!!! Svētais ārprāts, kā jaunā dāma sašuta, jo kas gan Kombuļu Inesē varētu šķist pievilcīgs un baudas sagūstītam vīrietim, kliedziena vērts?
Morāle? Ko tur daudz moralizēt - Dzīvo tā, lai nav žēl! - Tā teiktu Inesīte.
