Kas gan tur tik dulls, nodomāja pie sevis Hinde, punduris ar stiprām rokām un īsu kaklu, līzdams lapsas alā. Abi jau kopš bērnības bij labi čomi, bet citi vienmēr apgalvojuši, ka lapsa neko labu nenesīs, jo esot liela viltniece. Vienīgi varētu mīkstsirdīgo punduri aplipināt ar kādu vājprāta sērgu.
Cik vien Hinde bij spējis atcerēties, lapsa bijusi trakoti laba pret viņu, un ne reiz vien pacēlusi roku pret neaptēsto brīžos, kad muļķa midžits darījis lietas par kurām nebūt nevarēja lepoties. Tā viņš savas bērnības dienas bij dzīvojis vienos priekos un pārticībā, jo lapsa nez cik tur skopa savos laupījumos nebija, vienmēr atmeta kādu vanckaru, un ko tur daudz brāķēt - galvenais, ka puncis nebrēc un spēks kaulos.
Kā nu varēja izrādīties, kā ne, lapsa nudien bija kāra viltniece un pundura stiprās rokas tā vien izmantoja, lai uzfrišinātu savu bēdīgi slaveno alu. Bet tas nebūt nebija viss.
Vienu dienu lapsas jaunkundze sadomājās, ka vajadzētu iesprukt saimnieka Bruņa sētā un sazagties vistas. Ta nu šamā irpurkšķināja pundurim ausī fantastisku plānu.
"Nu resnais, klausies, paņem reku, Boņuka nazīti un ej, nogriez kādai saimnieka vistai kaklu."
Punduris jau nebija nekāds prātvēders, paņēma ar un tirinājās griezt vistas. Gāja, gāja, līdz aizmirsa kas bija jādara un skrēja atpakaļ pie lapasas.
"Bitīt matos, kas man bija jādara?"
"Sīkais ļerpata, ej un apgriez vistām sprandas un atnes rumpjus man!"
Nu Punduris stabiļna zināja kas jādara. Gāja un gāja un gāja, jo saimnieks dzīvoja tālu. Ieraudzījis veikaliņu, kur Boņs nospēra nazi, gāja palūrēties, moš vēl vienu var dabūt. Kā gāja magazīnā iekšā, tā Boņs priekšā.
"Eu punduri, bļin, es čuju savu nožiku."
"Nav man Tava naža, Tu čangali!"
"Nespraud batonus man sīkais, ja nē pastiepšu!"
Punduris riktīgi satrīcējās un atdeva Boņam nožiku.
"Ah Tu maita, deguns gan Tev kā suņam" Punduris nopukstēja un skrēja sāļās asaras tecinādams.
Lapsa, uzzinājusi, ka īsais notrallinājis nožiku, lika šim smagi strādāt, jo čalim tikai rokās spēks, galva nekam neder.
Te nu kādu dienu punduris stipri savainoja savu stiprāko no rokām un ne vairs strādāt varēja, ne lapsai asti ķemmēt, mitros vasaras vakaros. Kuplaste nu bij trakoti pikta - ko ta jūs te - man liekēdis jābaro?
-Nu nē, mazo draudziņ, viņa īgnā balsī noteica, ja man pašai par visu jāgādā, tad vari aizmirst par jebkādu labklājību no manas puses, vai nu meklē kādu, kas paveic tavus darbus vai tirini savas netīrās peciņas prom no mana pazemes bunkura.
Pundurim mazajās actiņās asariņas sariesās, nedz viņš kādu citu, kā vien lapsu, pazina, nedz vēlējās komunicēt, jo sirds dziļumos viņš bij liels sociopāts, tas bija vienīgais, kas viņam vispār jebkad bijis liels.
Lai situācija šķistu pavisam drūma, nez no kurienes debesis pārvilkās drūmos mākoņos un sākās neprātīga vētra. Punduris iesējis ievainoto roku šķidrajā bārdā, lēnā garā ķepināja uz alas izejas pusi. Stiprās lietus lāses sitās viņa, vasaras saulītes, kraukšķīgi ieceptajā degunā un līdz ko viņš spēra soli augšup, atsperdamies pret lielu akmeni, kas bij ieaudzis alas sienā, tā izkustinot to, noslīdēja lejup atpakaļ alā trāpot klints bluķi lapsenei tieši starp acīm tā, ka šamā pagalam.
Traģēdija vai ne tik ļoti, bet kā nu gadījās, punduris ievācās alā uz dzīvi, joprojām nēsājot lapsas ādu ap kaklu.
Stāsta morāle jautāsiet? - Neesi cietsirdīgs pret tiem, kam sirds mīkstāka, laime vai posts, jāturas kopā un jāstāv vienam par otru..vai jānēsā vienam otru, ja smuki izskatās. Wot!
Autors: Azarta
