Bija tāds Jubiks- Trubiks. Visdrīzāk viņu nezinat, jo neviens viņu nezin. Sanāca tā, ka viņam, bija apnicis dzīves smagums, kas svēra vairāk kā trīs gabali begimotu mātīšu, tieši tāpēc, viņu pārņēma asarojoša doma par pašnāvību.
Kādu no garlaicīgajiem rītiem, čalis paņēma nazi. Ticis līdz mežmalai, iesprauda to kabatā. Viss bija sagatavots lieliskai nāvei - nazis bija kabatā. Viņš noliecās četrrāpus un meta kūleni. Hopā!!! Nifiga viņam nezidevās, dabūja biksēs caurumu un sakumpis stibināja mājup.
Naktī uzmācās sapņi ar vēl trakākām idejām. Bija jāatrod zilonis!!!
Pierausies kājelēs, čalis uzģērba jaunas ūziņas, jo tak jāmirst smukam, lai dāmām prieks. Varbūt aukstā veidā Trubiks saņems silto lūpu pieskārienus no jaunkundzēm. Tā nu viņš srazu domās aizspārdijās uz Āfriku. Ticis līdz lidostai, Jubiks izgrieza kabatas ar šķērēm un saprata, ka viņam nav naudas. Ziloņa doma bija beigtāka nekā viņš pats. Plāns bija vienkārši pa rubli - palīst zem ziloņa un teikt lielajam gaļas taurinim- Sēdies! Iznāktu plakans Jubiks- Trupiks. Pats gardi nosmējās, tā ka vēderā kņud un 200 000 soļiem aizstiepa uz mājām pats sevi.
Gandrīz viss bija izmēģināts, lai izdotos super labi palikt aukstam. Bija palicis tikai viens variants – atmest ķepas, ilgi sēžot pie kaimiņienes Natašas, kurai bija 85 kaķi un pati nebija mazgājusies tik pat gadus. Doma bija super laba. Trubiks uzģērba ancuku, apsēja šlipsi un devās nāvē.
Pieklopējies pie durvīm, viņš gaidīja. Viss scenārijs jau bija paredzams – Natka atraus durvis, izlauzīsies nāvīgi laba smaka. Lai visa netiek ārā, ātri būs jālien iekšā zaļajā miglā. Joka pēc, var paķert kādu kaķi paņurkāšanai, lai patīkamāk atdzist un viss. Auksts un pagalam.
Jā, durvis atspērās vaļā un kas tad tur? Nataša... Ouu, ku glīta, bizēm pītām. Meitiņa kuplā rozā kleitiņā. Īsts ziediņš. Jubiks – Trubiks, karstiem vaigiem, izlobīja no sakniebtajām lūpelēm– Čivuks.
Rozā princesīte ielaida Trubiku iekšā un kā izrādījās, viņai bija mazs čihuaha – ne smakas no košikiem. Jubiks sāka domāties – viņš tak nekad nebija klopējies vai rīvējies gar šiem paradīzes vārtiņiem.
Atguvis dzīvot prieku un ieguvis rozā princesīti, viņš bija gatavs piekaut savus velnus. Tā nu, Jubiks – Trubiks un rozā Nataška palika silti līdz balts sniegs sāka snigt viņu matos un vējums salējās kaulos.
