Viņam bija viss ko varēja vēlēties - apbružājusies lauku hata, brūna tele kūtiņā, zolīds lauksaimniecības traktors aiz pagraba un ņiprs kanis sētā. Ko gan jauns puisietis varēja vairāk vēlēties? Kā jau pieauguši cilvēki minēsiet - Nu tak sievišķi! Bet nē, šis nebija no tiem govju ganiem. Sievišķi jau bija, gribot vai negribot. Šoreiz runa nebija par jaunkundzēm, runa bija par pašam savu dampi, ar ko griezt baltmaizi šķēlēs, izrullēt mīklu pīrāgiem, sanest krustām šķērsām malku. Nu doma, šķērēt un iet slīpi, ka ome nosirmo.
Nu un ko viņš darīja, lai savu merķi sasniegtu? Bija jātiek pie zelta bedres.
Tak neesat vairs mazie bērni, patinat filmu atpakaļ. Nu ja - paķēra no šķūnīša tēva lāpstu, notrina sūdus un mizoja rakt zeltu. Šitais čalis bija viens no septiņu rūķīšu klana.
Nonācis līdz raktuvēm, viņš nometās zālītē pašņākt, lāpstu nolikdams pie galvas. Aizšņācās drusku pa ilgu, jau krēsloja un vardes izdvesa dīvainus urkšķus. Nometies četrāpus, jaunais sāka taustīties pēc lāpstas - nav. Vot sūdi pidrallā. Čalis nospļāvās un slāja mājās, gan jau rīt atradīs.
Nākamajā rītā izgāja no mājas ātrāk, lai nesanāktu kā pērnreiz. Piegājis pie raktuvēm, čalis saausijās. Kāds jau bija priekšā un rakņājās kā pats nelabais. Iespīdinājis raktuvēs sveces liesmu, čalim acis aizsprāga pa malām - viņa paša lāpsta rāvās kāta sviedros. Kas pa pidrallā te tagad notika?
Notika vot šitas te - lāpsta izraka visu zeltu un nogrūda pa labu piķi. Lai cik dīvaini neizklausītos, lāpsta dzīvoja zašebiss, nopirka cepuri, kapli, lai būtu ar ko darudzēties un daudz, daudz vairāk visādas drazas.
Dzīves pamācība - jo ilgāk gulēsi, jo visneiedomājamākie priekšmeti izcels tavu zeltu. Muļķīgi, ne?