Tā vasara sākās kā parasti daudzas vasaras pirms tam. Kārtējais studiju gads bija veiksmīgi aizvadīts un brieda plāni par turpmāko. Neizbēgams bija brauciens uz laukiem. Vecāsmātes govis, cūkas, vistas, cāļi, siens, bietes, un vēl kāposti. Tā varētu turpināt mūžīgi. Tas bija reizē pienākums un arī radikālas pārmaiņas ikdienas ritumā.
Mēs ar brāli “Lazdās” ieradāmies tveicīgas vasaras dienas vidū. Pamalē jau brieda negaisa jausmas. Pirmais mūs sagaidīja vecais suns Marss, kas priecīgi luncinādams asti steidzās uz mūsu pusi. Sētsvidū ap savu “metāla rumaku”, vai kā nu to sauc, ķimerējās kāds melnām rokām un blondiem matiem apveltīts tautietis. Pārlaidu vienaldzīgu skatienu klusajai dabai ar traktoristu, un tad manī pēkšņi nošalca, novēsmoja sajūta par kaut ko ļoti pazīstamu un tuvu, lai gan zināju, ka šo cilvēku redzu pirmo reizi. Nākošajā mirklī mana mietpilsoniskā daba panikā iebrēcās: “Kas vēl nebūs!” Steidzīgi sekoju brālim sasveicināties ar vecomāti, kas smaidīdama stāvēja klēts durvīs.
Rīts sākās kā jau laukos - putnu dziesmas saldā melodija, sātīgas brokastis un es jau attapos biešu vagā. Nometu vieglo vasaras kleitiņu un savā zilajā peldkostīmā ļāvos vasaras rīta saulei. Netālu sāka purkšķēt traktors. Pagriezu galvu un tur jau viņš bija – klusās dabas prototips, tikai šoreiz visai dzīvīgs. Nometis kreklu no mitrās, stingrās miesas, viņš iekārtojās traktora sēdeklī. “Varēja jau aizvākt šo savu iešķībo smaidiņu!” Likās, ka mans ķermenis ir sācis dzīvot savu dzīvi. Nezin kāpēc, bet kustības kļuva vijīgākas, kājas spēra soļus kā tādā dīvainā dejā un pati es jutos kā no zemes atrāvusies – nodevīgs gājiens no personīgās zemapziņas puses.
Turpmākās dienas šķita nereālas. Modās klusas ilgas, acis vienmēr kādu meklēja, pat īsti nezinot – ko un kāpēc. Likās, es ar savu nemieru piestrāvoju parasto lauku sētas mieru un līdzsvaru. Visa mana dumpīgā daba pretojās. Es nevēlējos siet nekādus jūtu mezglus, vēlējos būt brīva un filozofiskā mierā spriest par pasaules kārtību. Nolēmu dzīvot tā, it kā nekad nebūtu atsaukusies uz kāda tuvumu. Dažas dienas tas man arī izdevās, cītīgi strādāju dārzā, vedu ganos govis, pat aizbraucu uz dārzniecību pēc tomātu stādiem, taču notikumus nespēj prognozēt un virzīt neviens. Viss pēkšņi notiek, virzās un burzās pilnīgi neatkarīgi, un cilvēks kļūst it kā skatītājs pats savas dzīves drāmā.
Kādu dienu mēs ar brāli devāmies uz attālo Aivieksti peldēties, kājas cītīgi mina pedāļus, bet acis nespēja atrauties no simtgadīgā meža diženuma un noslēpumainības, it kā meklējot ļauno Mežaveci, kas var nopostīt ne tikai saulaino dienu. Un tur jau viņš bija – mašīnā – slēpjoties zem blonda stalta vīrieša maskas ar savādu trauksmi acīs, bet blakus sēdēja kāda tumšmataina, nedaudz satraukta un draudzīga, bet tai pašā laikā ļoti valdzinoša feja – arī laikam tur pat no meža.
Mani nepārņēma zaudējuma sajūta, jo neko jau nebiju ieguvusi, arī sāpes tās nebija, jo nebija arī prieka, taču kaut kas smeldza. Un viss notika tā, kā jau tas parasti notiek. Laiks nemainīja savu rāmo plūdumu, diena sekoja dienai, un dzīvē nekas neapstājās. Tā pienāca siena laiks. Šis notikums ir ievērojams ar to, ka daudzie kaimiņi, kas parasti nemaz tik bieži nesatiekas, pēkšņi sāk draudzēties. Siena vākšana tikai nezinātājiem izskatās kā glītas, rindā nostādītas kaudzītes. Patiesībā tas ir process, kurā piedalās daudz dažādas tehnikas un daudz cilvēku. Kā arī šajā procesā tiek ieguldīts milzu darbs un sviedri.
Kā parasti šajos gadījumos tiek rīkota siena savākšanas balle. Dārzā tiek saklāts galds, ugunskurā cepas desiņas un visi ir nedaudz “vieglā prātā”. Protams, piedalījās arī noslēpumainais Mežavecis ar savu feju. Centos saglabāt neitrālu attieksmi, taču ņemot vērā to, ka man bija jācenšas izskatīties līdzsvarotai, neitrālai un labā garastāvoklī, tad patiesība bija bēdīga – jutos saspringta un nervoza. Ik pa brīdim mēs uzlūkojām viens otru zibenīgiem skatieniem, laikam vairāk raizējoties par to, ka paši pieķersim sevi to darot.
Lēnām sāka krēslot, gaiss bija svaiga siena smaržas pilns un pavedinošs, zālē čīgāja circeņi, taču es devos gulēt. Lēnā gaitā, neko nedomājot, savāda gurdenuma pilna atvēru tumšā priekšnama durvis un pēkšņi attapos divās ļoti tuvās un spēcīgās rokās. Nezinu – tīšā vai netīšām, gribot vai negribot, gaidot vai negaidot, taču tas bija sākums – to es sapratu uzreiz.
Raksta autors Elīna Plūme
