kreas.1w.lv

Bija tā, ka Krusttēvam vienu skaistu, saulainu dienu vienam pašam palika garlaicīgi. Viņš piekurbulēja naktstauriņu un neatvadoties no saviem mīļajiem aizštepselēja uz lauku pusi, kur rapsis dzen veselīgi dzeltenos ziedus uz saules pusi un tur kur zirga pakavi saceļ uz ceļa nogūlušos putekļus.  Jā, Krusttēvs bija ceļā uz savu lauku rezidenci "Anniņas".
Te kādu dienu gar "Anniņām" slāja kāds stalts stāvs. Vispār, varēja būt pazīstams. Redz, viņam laukos dzīvoja čoms vārdā Žozefs - līdzīgs tam kas slāja garām.
Krusttēvs ar brili labi neredzēja, bet lika to, jo tas bija stilīgi. Nometis brilli uz noputējušās palodzes, Krusttēvs nu skaidri zināja, ka tas ir vecais labais bibliotekārs Žozefs, kurš nesa padusē veselas trīs grāmatas un vistu. Samiedzot acis ciešāk, Krusttēvs pat varēja sazīmēt vistkopības grāmatas glancētos vākus. Ilgi nefantazēdams Krusttēvs, uzmetis flaneļa kreklu, izskrēja pagalmā saukdams:
...

Tā vasara sākās kā parasti daudzas vasaras pirms tam. Kārtējais studiju gads bija veiksmīgi aizvadīts un brieda plāni par turpmāko. Neizbēgams bija brauciens uz laukiem. Vecāsmātes govis, cūkas, vistas, cāļi, siens, bietes, un vēl kāposti. Tā varētu turpināt mūžīgi. Tas bija reizē pienākums un arī radikālas pārmaiņas ikdienas ritumā.

Mēs ar brāli “Lazdās” ieradāmies tveicīgas vasaras dienas vidū. Pamalē jau brieda negaisa jausmas. Pirmais mūs sagaidīja vecais suns Marss, kas priecīgi luncinādams asti steidzās uz mūsu pusi. Sētsvidū ap savu “metāla rumaku”, vai kā nu to sauc, ķimerējās kāds melnām rokām un blondiem matiem apveltīts tautietis. Pārlaidu vienaldzīgu skatienu klusajai dabai ar traktoristu, un tad manī pēkšņi nošalca, novēsmoja sajūta par kaut ko ļoti pazīstamu un tuvu, lai gan zināju, ka šo cilvēku redzu pirmo reizi. Nākošajā mirklī mana mietpilsoniskā daba panikā iebrēcās: “Kas vēl nebūs!” Steidzīgi sekoju brālim sasveicināties ar vecomāti, kas smaidīdama stāvēja klēts durvīs.
...