Saņem manu roku stingrāk un nāc ar mani šājā pagātnes ceļojumā. Sajūti tā laika silto vēja dvesmu sev sejā kā toreiz. Mums nebija vajadzīgs nekas vairāk kā saule, Tu un es.
Ir pienācis laiks mesties atmiņu karuselī un sagrozīt savu galvu vasaras neprātību un prieka virpulī, kur zāle ir zaļa, kokiem ir vairāk lapu mums - smaids uz lūpām.
Mēs sēžam komītī, kā jau tiešām tuvi cilvēki un kā vienmēr esam kopā ar savu vēl tuvāku draugu - aliņu. Vēl tagad redzu to patīkamo, saules radīto, zeltaino darbas nokrāsu, ko spēj izstarot tikai vasara. Tu smaidi par tikko izteikto tostu un mēs laižam auksto, spirdzinošo šķidrumu lejā pa rīkli. Uhh, cik laba sajūta - īstā vasaras garša. Vai vasara varētu būt vēl skaistāka?
Atmiņā atsitas pat daži apģērba gabali. Mēs abas baltos topos un zilajos džinsa šortos. Man pār plecu pārmesta pūkainā rozā kuļķene, bet Spīdītis stabuli gan izšmoļījis. Veļuki stāv ar izgrieztām riepām, kā aicinādami ellīgā ātrumā triekties pa putekļaino ceļu. Jā, tā ir vasara.
Visa diena brīva. Guli līdz gaiļi jau rīkli nodziedājuši un nu tikai knapi izdod skaņu. Ej gulēt tik vēlu, ka pat var saskrieties ar ežu mammu, kas dodas medībās.
Nākamais rīt arī nav aiz kalna un es klusā balstiņā čukstu „Labrīt mazā pelīte”.
Vai atceries to silto vasaras vakaru, kad izdzinām bērīšus uz karjerām un braucām džumīt? Es kaut ko centos safočēt ar savu 2 pikseļu telefona kameru. Iznāca galīgs fail, bet tam nebija nozīmes. Karjeru ūdenstilpnes pildītas ar siltu ūdeni, Tu puskaila smiltīs...
Pēc peldes, slapjiem matiem plīvojot vējā, minām mājās. Paveroties apkārt varēja manīt rudzu laukus, kur zilās preilenes, rudzupuķes, pabāza galvas, kā skatīdamās, kas tur traucās. Satītie salmu ruļļi, glītā salikumā ar zaļo zālīti rotāja jau tā bezgala daiļo, vasarīgo dabu.
Atceros mūsu iecienīto ābolu pankūku smaržu. Citreiz mamma cepa - kraukšķīgi brūnas. Citreiz es, citreiz tu nofeiloji, bet ēdām tāpat. Ai...siekala notek...
Atmiņā uzzibsnī kā kunga prātā būdamas, braucām sīkajam līdzi ielikt tīklu Juglas purvā, kas pa pusei atgādināja dīķi. Miglas valgi bija ietinuši dabu savā neccaurredzamajā plīvurā. Visapkārt valdīja klusums un mūsu smiekli bija vienīgā skaņa, kas atbalsojās mežā.
