- Sasodīts, sasodīts, sasodīts... -
- Ko lādējies?
- Mēs jau ejam otro apli pa vienu un to pašu ceļu. Varu apzvērēt, ka esmu jau šeit bijusi.
- Tas bērzs arī man šķiet pazīstams, bet tas bija zaļāks un zari nebija tik noliekti.
- Bērzs ir tas pats, vienkārši, laika apstākļi to ir izmainījuši. Lapas nokrāsojis pats rudens un zarus vējš izplūkājis.
- Par to es nebiju aizdomājusies.
- Es nespēju saprast, kāpēc mēs ejam, ejam, bet attopamies turpat no kurienes sākām. Tas ir sasodīts riņķa dancis!
- Varbūt mums nav lemts nekur nokļūt. Metam mieru un paliekam tepat.
- Nē! Tā nevar. Tā ir padošanās! Izteikts vājums!
- Tak paliec mierā, krīti blakus.
- Nu gan sēne, jau atmet ar roku. Mums ir jāiet, līdz sasniegsim kaut ko nebijušu un jaunu. Kāda jēga palikt tepat?
- Ja tas ir nolādēts riņķa dancis, kāda jēga kaut kur kustēt?
- Nekad neatmet cerību. Es ticu, ka mēs nokļūsim tālāk, labākā vietā.
- Nezinu, man kaut kā pat sāk palikt slinkums un es sāku nogurt. Mēs ejam pa šo taku jau veselu mūžību.
- Ja vēlies dzīvē kaut ko sasniegt, tad nedrīkst tik vienkārši padoties. Ja esi iesākusi, tad rausies augšā un turpinam iet.
Raksta autors Elīna Plūme
