Ancis, iedams uz mežu cirst, ierauga zaķi izgūlušos apakš eglītes. Tas pats pie sevis sāk domāt un spriest:
"Kad es šo zaķi noķeršu un pārdošu, tad par to dabūšu piecus rubļus. Par tiem nopirkšu cukurūdeni un vistu, kas man olas dēs un operēs cāļus. Tos es atkal pārdošu un nopirkšu vēl cukurūdeni. Par pārejo, nopirkšu muižu. Tad es - Ancis, par sievu ņemšu Gaļinu un savu pirmo dēlu arī dzirdīšu ar cukurūdeni un saukšu šamo par Anci. Tēva dēls takš. Likšu rijā, lai slinkās meitas per. Kad iešu garām, ar pīpi zobos un visā tajā noraudzīšos, tik uzsaukšu dēlam - stiprāk tak, stiprāk. Pēc tam, kādu slinko vēl likšu nosūtīt tēvam atrādīt. Uj, kā Tēvs sodīs, uj. "
Ancis stāvēja un lūkojās uz zaķi, kas čalīti pie lielā miljona varētu aizvest un skaļi iesaucās - Ūūu, Jā!
Zaķis, no šitādas baurošanas, salocījis kājas pār pleciem, aiznesās kā vējšs.
