Gāja mēnesis pēc mēneša gar viņa acīm, taču Žeņas jumts bija tik pat caurs kā pirms gada. Viņš naktīs mēdz pierausties sēdus, jo uz viņa ļenganā vēdera pilēja skābais lietus.
Kādu dienu Žeņa kaut kur gāja – varbūt uz staciju, varbūt pēc ābelēm, varbūt gaidīt pavasari, taču gāja. Pēdīgi viņš nonāca velna mājā, bet , lai cik tizli tas arī neziklausītos, velna paša mājā nebija, tikai viņa sieva. Žeņa jau nebij nekāds muļķis, piesējis vella mātīti sev uz muguras, stiepa projām. Vella vecene maķenīt spirninājās, sūdainajām galošām slīdot gar Žeņas acēm, taču pāris veiklām kustībām, bābietis maisā iekšā un prom viņi bija.
Žeņa jau makten nopriecājās par tādu guvumu, jo tādu veceni jau tāpat , na haļavu neatradīsi, lai kā arī meklētu.
Skaidrs, ka šitais bābietis ne zacenei maizītes uzsmēres, ne traukus nomazgās, bet za to viņa noteikti būs pārlaimīga saņemt dāvanā gludekli vai arī abonementu uz pavārkursiem.
Līdz ar jaunās sievas iegūšanu, Žeņa pat salaboja jumtu, aizsisdams caurumus ar plēvi!
