Ziema. Aiz loga sniegs, vēsi.
- Ai, kā man riebjas mans darbs!
- Tu, mazais gauduligais sivēns. Šodien man ir izteiktas līdzības ar
Jums, sivēna kungs. Lai nosistu laiku, aizstaigāju uz galeriju centrs, atpakaļ nākot
acē iekrita onkulītis, kurš tīrija sniegu no Vecrīgas jumta. Izskatijās gandrīz
nereāli naiss. Iedomājos vēl kāds skats paveras viņam no augšas - skaudība bik parāva, bet nu, saņēmos un ielīdu atpakaļ biroja, telpās - tomēr tur silti, sauss un var kaut ko uz zoba uzmest (zobi nesāp), tā ka nav tik sūdīgi.
- Cik skaists stāsts. Tev skauž, ka kaut kāds vecs grabažnieks ar gumpīšiem, kam gludas zoles, knapi turās uz jumta un skatās ar skaudību uz Tevi - skuķis bļe, iet kur grib, dara ko grib, kamēr es te novecoju un birdinu smiltis. Varētu uzmest kaut ko uz zoba - gribētu, bet nav ko, za to - man ir zobi, plus vēl, var paslīdēt kāja un varu salauzt muguru.
Stāsta morāle? Darbs, ko daram katru dienu, agrāk vai vēlāk mums riebjas, lai arī no malas neizskatās nemaz tik peļams.
Raksta autors Elīna Plūme
