Vot i , žil bil viens ahujennais hokejists. Da labi, cik nu tur afigennijs, bet nu kapāja un mazgadīgos urļikus arī mācīja. Kaļambas gan jau arī sūca, tik sīki gan nezinu, bet dvēselē čalis nemaz nemīlēja hokeju, viņš bija botāniķis. Nu no matu galiņiem līdz saknītēm, ka tev saku.
Nu ta vienu dienu, aizhujārijis no hokeja trenniņa, čalis iespruka na haļavu botāniskajā dārzā. Tur šis izvalkājās cauru dienu, līdz sausā rīkle laika smagi elst, iezīmēja bez maz vai visus kokus, līdz pamanīja tropu mājā zajebiso katusu ar ugunīgi sarkanu ziedu. Liekās, tā bija mīla no pirmās radzenes uzmetiena. Nu ta čalis, kaktusu iebāzis azotē, bezspēkā streipuļoja mājup. Uzmeta kaktusu uz palodzes un nosauca par Sintiju. Da nezinu kapēc, laikam smuks vārds, a huj viņu zin.
Nu karoče, gāja diena no dienas un botāniķis sadrūma - kā tā var dzīvot, ka viņam ar Sinču tik platoniskas attiecības. Vienu vakaru nopircis kārtējo brenguli, trekterēja pats un gribēja apreibināt arī Sintiju, uzšpricējot kādu pili sausajā augsnē. Ka jau bija tas feelings, ka kaktus gana noreibis, sāka bāzties virsū.
Nu ko ta kaktus, ne tur protestēt varēja, ne ko pasākt vai nodirst, izlaida adatas un noplosīja botāniķi lupatās. Kopš tās dienas botāniķim vairs botānika nu nekādīgi nepavilka, labāk dauzīja ledu un savus sīkos šmurgulēnus, kas uz tā trennējās, un streba dzidro cik uziet Happaly ever after.
Baigas, bļe
Raksta autors Elīna Plūme
