Bija tāds gadījums. Ja precizē laiku, tad pavasarī, kad upē ūdens līdz lūpai, bet gar krastu vēl šmokstēdams, kūst sniegs. Vesela brandža jauniešu iestūma savus gumijas pūšļus straujajā un bangojojošā Amatā, knapi turoties uz savām kājām, jo laikam traki labi ieķēruši, un piedzīvojumi varēja sākties.
Upes ūdens plūda pa upes sasmakušo kanālu, kas sastāvēja no gultnes un diviem krastiem. Labais krasts atradās labajā pusē, bet kreisais - saprotams, ka kreisajā. Nu bet kreisajam krastam, par spīti novietojumam, nebija ne vainas. Tā nu pūšļos sasēdušies, visi baigā tempā rāvējās pa upi. Ko ta raus tik pa upi, paņem, ieplaucē šahtā grādīgo. Kā špricē rijamcaurumā, tā pudža, kā gadījās, kā ne , bet gadījās pret akmeni un rozīte gribot negribot sanāca. Tā kā grādīgais jau bij paspējis uzdot čadu pa iekšējo asinsrites sistēmu, laivā sēdētāji, galīgā mamutā atrubījās un roka, kas turēja rozīti, sagrieza pūsli lupatās.
Sadzērušies prāti un ļenganie ķermeņi planēja pa gumijas driskām un ledus zupu, līdz izkūņojās un kā roņi, izlīda krastā apžāvēties. Nogulējuši labu laiku krastā, attapās no sala, kas pārņēma ķermeņus drebuļu formā. Vienu no pļēguriem droši varēja atpazīt - mūsu pašu Kandža, jā, bļe. Sadzērusies tā, ka pazīt nevar, bet ko tik pēc matiem neatpazīsi.
Nu vot, uzkuruši udžiņu, braģagas vienojās kopīgā dziesmā - da nezinu par ko, tā šļupstēja, ka izklausījās pēc indiāņu lūgšanām vai aizkautas mežacūkas, kas mokās krūmos. Ieēduši pēdējo šķidro maizīti no graudiem, nokrita garšļaukus pie udžas.
Stāsta morāle - nedzer kā lops, jo zini, ja reiz esi sācis, tas nekad nebeigsies!
Raksta Autors Elīna Plūme
