Dzīvoja reiz ES - konkrēts dusmu pūķis, un kad ES nedusmojās, tad dzīve šķita garklaicīga un iekonservēta. Tā ES vadīja savas dienas, cenšoties nedusmoties, taču prats kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks, pietrūka asuma dzīvei.
Tā ES katru nakti mocījās pa gultu, domājot - bļe, ko darīt? Nu ko, bļe, ko darī?!!
Kādu dienu ES atkal vilkās uz darbu, nu galīgi sašļucis - kā parasti. Te tramvaja pieturā ES atrada mazu nazīti, laikam urļiki pazaudējuši, nodomāja ES, bet tas viņu nekratīja, prieks par atradumu bija milzīgs. ES jutās, kā atradis kaut ko dvēselei, nu mizojot pa Rīgas ielām, kaitēja visam, kam varēja kaitēt ar mazo nazīti. I krāsu no autiņiem skrāpēja, i Rīgas kokus ar uzrakstiem rotāja. Dienas beigās ES jutās ar sevi tik apmierināts, ka gulēja kā bēbis, īkšķīti mutē. Tā tas turpinājās apmēram nedēļu, bet tas gengsta prieks noplaka, nebija iepriekšējā gandarījuma, iestājās rutīna. Atkal ES naktīs mocījās, pa dienu jutās kā bezmērķa sūds. Jebal, domāja ES, ko lai tagad dara? Kā atgūt asumu? Nebija to dusmu. Tad ES atcerējās, ka no bērnības jau necieš urļikus, bet Rīgā bija tik daudz urļiku. ES acis gandrīz kvēloja priekā. Taču nazītis, gana labs būdams, vairs neapmierināja ES. "Nopietni jāpapildina arsenāls", nodomāja ES un iegāja būvmateriālu veikalā. Nopirka krāsas flakonu, nu ES kā pa zaļu pļavu priekā vicoja pa Rīgas ielām, izdaiļodams tās ar naidīgiem uzrakstiem, bet naktīs tas devās pretiniekam tieši virsū, iepūsdams krāsu pretekļiem sejā. Neiedomājami labi, nodomāja ES, bēgot no urļikiem. Bija i dusmas, i naids, i prieki, i adrenalīns - protams, kamēr nenoķer.
Morāle - dari ko tev sirds liek!
Raksta autors: Sintija Plūme
