Mammai bija dēliņš (mammām tiešām mēdz būt dēliņi). Nu tād pēc sejas tāds normāls, treknām lūpām, gariem matiņiem un apaļīgu ķermeni. Bet nu puika kā jau dēliņš, mīlīgs un tāds, kam patīk laizīties. ( Nu ne gluži ar mēli). Mammīte jau no bērna kājiņas (ne burtiski) ucinājās ap mazo kamoliņu un tekalēja apkārt kā prātu zaudējusi, paceļot puikiņu uz pjedestāla.
Tā nu vienu jauku dienu šī idille beidzās. Tēvs izvilka no malkasšķūnīša pamatīgu lāpstu, kas gan bija noklājusies ar gadiem ilgo rūsu un iegrūda to dēliņam roķelēs.
- Še dēls, ej un atrodi sev laimi. (Īsāk sakot - sievišķi)
Nu vai ta puikiņam bij izvēle?Kā ta ka ne! Nu čalis pamatīgi nopuņķojās, ka jāpamet mammīte un siltā azote, rūgtumu pilnu sirdi paķēra vienīgo, ko tēvs deva ( nu jā, lāpstu , ne jau mātes ceptos pīrādziņus) un iesitis to padusē (pārāk stipri laikam, jo sāka pinkšķēt) devās pasaulē to laimi meklēt. Māte, noraudātām rokām pakaļ meta kuli ar pīrāģeļiem, taču tēvs pārtvēra un izbaroja cūkām.
Dēliņš nespēdams uz to noskatīties sāka skriet tik spēcīgi, ka ātri piekusa. Tālumā atbalsojās tēva lustīgi izsmejošais ķērciens. ( Nu ja,ka vecais ierēca, ka sīkajam tik maz dukas, lai paskrietu - mīkstais, bļe)
Dēlēns gāja dienu no dienas ( karoč, savējiem lai saprastu - afigenno kluci nohujārija čalis) līdz nonāca pie jūras, kas viņam atsita milzīgu zupas šķīvi. Nejēdzīgā izsalkuma mocīts, viņš atplīsa smiltīs. Dēlēns atmodās no čipšu pakas trobeles pie pašas auss. Viņam blakus sēdēja skuķēniņš (tāda neko, glīta telīte) un čāpstināja čipšus iekšā. Šmokt, šmokt, šmokt. Čalītim tā satecēja siekala, ka jūra par dažām pilēm palika lielāka. Dēlēns, kā jau dēlēns, kas prata diedelēt, sāka laizīties.
- Vai kāda tu glīta, vai dieniņ cik apburoša - wow wow wow.
Pielējis meičai pilnas ausis ar medu, čalis dabūja savus iekārotos čipšus. Tā nu viņš rija un tik laizījās līdz nelabumam. Apkārtējiem jau ausis vīta no viņa tekstiem, bet trakais skuķēniņš tik smaidīja un baroja puišeli, līdz viņš uzblīda kā tāda rauga mīkla. Un viņam vēl nebija gana! (Cik var rīt, bļe?)
Bet pienāca diena, kad dēlēna lāpstai uzmetās vēl pamatīgāka rūsa, skuķēniņam nebija gana viņa medutiņa, viņa gribēja just ko vairāk (aha, bļe - mīlestību gan) bet dēlēns kaut kā nerubīja kā to dara, kā lai dod? Tā nu turpinādams savu laizīšanās izrādi, katu kā viņš skuķēniņu vēl pieturēja, līdz notika kaut kas negaidīts. Vēl viens puikiņš atlūzis pie jūras, piesaistīja skuķīti. Pavisam negaidot, skuķēniņš sakrāmēja čipšus un pārsēdās blakām otram puikam.
Dēliņš pēkšņi sāka saprast kas pa sūdiem bija nosmirdējuši - viņš nebija gana labs. Vajadzēja noberzt rūsu no lāpstas un ta, gan jau atkal viss būs labi. Berza čalis, jā berza ..uj, pa pamatīgo..bet tā arī visu rūsu da galam nenoberzdams, gāja skuķēniņu pielūgt.
Tā vēl šodien visi trijatā sēž pie jūras - dēļiņš - skuķēniņš - puika..tieši šādā secībā. Un viņa baroja abas mutītes.
Stāsta morāle. Laicīgi novērtē to, kas tev ir, lai nav jādalās ar trešo,kad jau esi nolažojis.
Stāsta autors Elīna Plūme
