Bija tā, ka Krusttēvam vienu skaistu, saulainu dienu vienam pašam palika garlaicīgi. Viņš piekurbulēja naktstauriņu un neatvadoties no saviem mīļajiem aizštepselēja uz lauku pusi, kur rapsis dzen veselīgi dzeltenos ziedus uz saules pusi un tur kur zirga pakavi saceļ uz ceļa nogūlušos putekļus. Jā, Krusttēvs bija ceļā uz savu lauku rezidenci "Anniņas".
Te kādu dienu gar "Anniņām" slāja kāds stalts stāvs. Vispār, varēja būt pazīstams. Redz, viņam laukos dzīvoja čoms vārdā Žozefs - līdzīgs tam kas slāja garām.
Krusttēvs ar brili labi neredzēja, bet lika to, jo tas bija stilīgi. Nometis brilli uz noputējušās palodzes, Krusttēvs nu skaidri zināja, ka tas ir vecais labais bibliotekārs Žozefs, kurš nesa padusē veselas trīs grāmatas un vistu. Samiedzot acis ciešāk, Krusttēvs pat varēja sazīmēt vistkopības grāmatas glancētos vākus. Ilgi nefantazēdams Krusttēvs, uzmetis flaneļa kreklu, izskrēja pagalmā saukdams:
- Žozef, neej garām, ieslīdi uz kādu čarku!
Saspiedis vistu ciešāk, Žozefs apgriezās uz papēža un stūmās uz rezidences pusi.
" Smuka jau tā māja, tik žēl, ka tik nolaista. " Žozefs iekšēji nodomāja, bet lai izlīdzētu Krusttēvam un sapucētu nolaisto hatu, Žozefam vienkārši nebija intereses.
Piemetuši dupšus uz lieveņa, puikas ierāva "neganto" un kad mēles kļuva vaļīgākas, Žozefs nolika vistu un sāka stāstīt.
- Redz kā ir Krusttēv, mums te laukos olas ir laba štelle. Bez E un ar Omega 3. Cilvēķi ķer kā traki, vari man ticēt. Ta nu paņēmu vienu vistu, īsto grāmatu un tagad jāsāk darīt lietas.
- Oppā! man patīk tavs funktieris. Metam kauliņus kopā un daram to! - Krusttēvs piecepās idejai.
Tovakar uz biznesa nots dziedādami, saviļņotie puikas šķīrās.
Rīts pienāca ar traku rosību. Krusttēva pagalmā darbojās strādnieki, kuri būvēja vistu kūti un ausīs kauca smagās mašīnas taures, kas brīdināja, ka vistas ir klāt, vesala krava.
-PŌŌK PŌŌK PŌŌK atskanēja no kuzova.
Žozefs, piekrējis pie Krusttēva nama, nespēja noticēt savām acīm, ideja kā vistu māja bija sākusi celties.
Pagāja mēnesis pēc mēneša. Sadarbība gāja griezdamās. Puikas vairs neplucināja neganto, bet gan vakaros uz lieveņa kūpināja cigārus un klausījās vistu gurkstēšanā. Tā bija naudas skaņa, milijonu skaņa, skaistākā mūzika puiku ausīm.
Viss bija skaisti, līdz brīdim kad Krusttēvs sāka domāt, ko tad īsti Žozefs bija darījis, lai saņemtu pusi peļņas. Viņš bija tikai pasviedis ideju. Nez no kura kakata bija izlīdušas dusmas un mantkārība, kas neganti apsēda Krusttēva prātu.
Visu nakti negulēdams, Krusttēvs cepās un jau pašā rīta agrumā, kad saulīte knapi bija sākusi svīst augšā, Krusttēvs uzmetis halātu, devās pie Žozefa ciemā parunāt. Ticis līdz pagalmam, kur bija noprakots jaunākais BMW auto modelis, Krusttēvs sāka pētīt apkārtni. Vecā būda, kur Žozefs mitinājās bija pārvērtusies glaunā namā, kura glaunās kāpnes slaucīja glīta jaunkundze baltā priekšautā un sveicināja atnācēju. Žozefs bija labi uzdzīvojies uz Ktusttēva rēķina. Dusmas auga augumā. Kamēr viens raujas pa kūti, lasa olas un smuki krāmē kastītēs, otrs vienkārši glīti uzdzīvo.
Iespēries pa durvīm, Krusttēvs metās uz guļamistabu. Norāvis Žozefam segu viņš sāka mētāties ar vārdiem, nemaz nepamanīdams, ka puika nav viens. Viņa skavās snauda jaunākā izlaiduma lellīte. Kājas auga no padusēm, mati stiepās līdz glītajam persiku krāsas dupsim. Krusttēvs palika vēl niknāks, jo Žozefam bija pat privātā dzīve.
Kopš tās dienas puikas vairs nestrādāja kopā, bet abiem bija gana naudas lai audzētu katrs savas olas. Krusttēvs nodibināja Olu ražotāju "Balticovo", bet Žozefs savu firmu nosauca par "Old farmer".
Nauda sanaido cilvēku, padara mantkārīgu un sniedz neierobežotas iespējas. Baigā, morāle ne? :D
